Priekšniece

Inga Paparde 8.janvāris
 

3.lapa no 4 lapām

Smags gads

Daiga saka: šis bija smags gads, jo bieži bija jāpieņem nedraudzīgi un nepopulāri lēmumi. “Pašlaik komitejas biedri ir 19 sporta federācijas, pārstāvēti 23 sporta veidi un divi sadarbības partneri. Es teikšu godīgi, šis sadarbības veids mums ir uzspiests no augšas, jo saskaņā ar likumu Latvijas Paralimpiskajai komitejai ir jāatbild par visu sportu cilvēkiem ar invaliditāti - gan par augsta sasnieguma sportu, gan par pielāgoto sportu, gan jānodrošina, lai ikviens cilvēks, kuram ir invaliditāte, varētu sportot, ja to vēlas. 19 dažādas federācijas un vēl Nedzirdīgo sporta federācija un Speciālā olimpiāde. Iepriekš šīs struktūras bija katra par sevi pakļauta Sporta federāciju padomei, taču es uzskatu, ka viņi gribēja atbrīvoties pilnībā no jebkāda invalīdu sporta, atbrīvoties no nevajadzīga stresa un kariņa naudas dalīšanas dēļ. Un tagad šīs cīņas jau ar tā mazo finansējumu ir jāizcīna mums un jāpieņem arī nepopulāri lēmumi. Faktiski tā vietā, lai atbildētu par paralimpisko sportu un rūpētos par Latvijas vārda nešanu pasaulē, par jaunu sporta veidu attīstīšanu, jāatbild par visu. Un, protams, intereses saduras naudas dēļ, kuras nepietiek visiem. Taču, piemēram, pasaulē notiek virzība uz sporta integrāciju - tas nozīmē, ka nav atsevišķi divas - parastā sporta un invalīdu sporta organizācijas, bet ir viena, teiksim, tenisa savienība, un tās ietvaros darbojas visi cilvēki - ar invaliditāti, bez invaliditātes.”

Joprojām mēs un jūs?

“Lietuvai ir daudz jaunu labu sportistu. Vaicāju, kā jums tas izdevies - kur dabūjāt? Viņi man atbild, ka dotāciju paralimpiskajam sportam paredz valsts, dotācija nāk no olimpiskās komitejas un katru sportistu finansē arī viņa dzīvesvietas pašvaldība. Lietuvas sporta attīstība ir labs piemērs, lai gan man to gribētos nosaukt par paradoksu, jo pirms diviem gadiem te pie galda sēdēja Lietuvas jaunais komitejas vadītājs un interesējās, kā Latvijā ir organizēts paralimpiskais sports, es visu izstāstīju, kā ir, bet arī - kā mēs vēlētos, lai būtu. Un kā jūs domājat? Tā kā viņi visu sāka veidot no baltas lapas, viņi izdarīja visu tā, kā mēs ieteicām. Lietuva īstenoja Latvijas sapni.”

Cits Daigas Dadzītes vietā runātu politkorekti, piesardzīgi, bet viņa vēlas atklāti sacīt, ko domā: kāpēc Latvijas Paralimpiskajai kustībai nesanāk sadarbība ar Latvijas Olimpisko komiteju? Tāpēc, ka tā esot birokrātiska un iesīkstējusi. Ja būtu iespējams veidot izpratni par paralimpisko sportu, sadarboties, tas ļoti daudz palīdzētu paralimpiskā sporta attīstībai. Piemēram, ja sporta federācijas pieņemtu attiecīgā sporta veida paralimpisko sportu.

“Sāpīgs jautājums joprojām ir attieksme pret sportu ar invaliditāti, viena lieta, ja to izsaka anonīmi interneta komentētāji, cita lieta, ka šī attieksme jūtama no sporta funkcionāru, ne tikai olimpiskās komitejas puses - arvien tiek uzsvērts, ka ir augstu sasniegumu sports, bet jums - tā ir rehabilitācija. Bet, lai vai ko teiktu skeptiķi, tas ir profesionāls sports - lai sasniegtu tādus rezultātus, kādi ir mūsu paralimpiešiem, ir ļoti smagi jātrenējas. Ļoti daudz savulaik palīdzēja bankas Citadele atbalstītā akcija Tu esi. Tu vari, būtiski mainot sabiedrības attieksmi pret sportistiem. Vispār sabiedrības attieksme uz labo pusi mainās ātrāk, nekā sporta birokrātija tiek tai līdzi. Mūsu sportistiem joprojām ir jāpierāda, ka viņi ir cienīgi saukties par sportistiem. Tavs jautājums, kāpēc ne ministrija, ne sporta padome, ne Latvijas Olimpiskā komiteja paši neizrāda iniciatīvu un nepiedāvā sadarbības iespējas, ir ļoti naivs.”

Daiga apgalvo, ka viņai toreiz nesāpēja un arī dusmīga viņa nav bijusi. Kad pirms Riodežaneiro olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm 2016. gadā Paralimpiskā komiteja no sociālajiem tīkliem uzzināja par olimpiešu tērpu parādi un saprata, ka paralimpiešiem šādu tērpu nav, neizpratne Daigas galvā mijās ar sašutumu. Bet visvairāk aizvainoti bija sportisti. Toreiz es kā žurnāliste vaicāju iesaistītajām pusēm, kāpēc paralimpiešiem nav paredzēti tērpi un nav paredzēti tādi pat kā olimpiešiem, jo citu valstu pieredze rāda, ka valsts abas komandas startē vienotos tērpos ar vienotu valsts simboliku. Skaidras atbildes nebija, esot gadījies kaut kāds misēklis, nesaprašanās. “Es uz LOK dusmīga nebiju, biju dusmīga uz valsts funkcionāriem, kam vajadzēja šo jautājumu sakārtot,” saka Daiga. Paralimpiskie sportisti uz paralimpiskajām spēlēm aizbrauca linu auduma svētku tērpos, pašūtos tepat Latvijā (olimpiešiem tērpus šuva poļu uzņēmums F4).

Iespējams, pagrieziena punkts būs Tokijas olimpiskās un paralimpiskās spēles 2020. gadā, jo tā būs pirmā reize, kad paralimpiskās spēles nesāksies vis mēnesi pēc olimpiādes, bet uzreiz nākamajā dienā. “Olimpiādes noslēgumā olimpietis nodos valsts karogu paralimpietim un kā gan tas būs, ja katra komanda būs tērpta citādi? Vai nu mēs esam no vienas valsts vai nē. Pie mums jau bija atnācis mākslinieks, tā kā mums ir cerības, ka šoreiz visiem sportistiem formas būs un tās būs vienojošas.”

Turpinājumu lasi nākamajā lapā