Priekšniece

Inga Paparde 8.janvāris
 
Daiga Dadzīte / Rūta Kalmuka
Vadīt un organizēt Daigai Dadzītei padodas vislabāk, taču tas notiek sirsnīgi, jo Daiga saka arī labus vārdus par labi padarītu darbu. Viņa dzīvo līdzi mūsu paralimpiskajiem sportistiem, neguļ naktis pirms pasaules čempionātiem un paralimpiskajām spēlēm, lai sportisti nokļūtu uz sacensībām. Viņa netaupa skarbus vārdus, ja kāds lēmums ir nevietā vai vienkārši vispār nav pieņemt, aizbildinoties ar formāliem iemesliem. Vēl pirms Latvijas Paralimpiskās komitejas vadības grožu pārņemšanas Daiga iestājās par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, vadījusi divas biedrības. Un jā, viņa var aizsvilties dusmās, ja redz netaisnību pret saviem sportistiem. Bet Daigu raksturo arī jūtīgums. Tāds, kas labi paslēpts aiz priekšnieces tēla.

Latvijas Paralimpisko komiteju Daiga Dadzīte vada devīto gadu. Šajā laikā notikušas būtiskas pārmaiņas cilvēku ar invaliditāti sportā, sportistiem, kuri ieguvuši medaļas augsta līmeņa sacensībās, valsts atbalsts prēmiju veidā ir līdzvērtīgs sportistiem bez invaliditātes, valsts pieņēmusi stratēģisku lēmumu - izveidot Paralimpiskā sporta centru. Nav izticis arī bez skandāliem. Tomēr, pazīstot Daigu jau kopš pašas pirmās biedrības, ko viņi izveidoja pēc nonākšanas ratiņkrēslā, tas viss dabiski iekļaujas viņas dzīves uztverē, viņas dzīves būtībā. Biežāk pasaka, ko domā, nekā paklusē. Arī šajā sarunā, kurā Daiga saka: to tu droši vari rakstīt, jo es tā domāju.

Ērkšķi, ērkšķi, bet kur tās zvaigznes?

Ratiņkrēslā Daiga nonāca pēc autoavārijas, taču smagu likteņa triecienu viņa saņēma jau pirms tās. Kad Daigai bija 22 gadi, viņa zaudēja mammu un patēvu. Daigai bija jāuzņemas rūpes par savu jaunāko māsu Diānu, kurai tobrīd bija tikai septiņi gadi. Pēc avārijas Daiga ilgi nevarēja samierināties ar situāciju, kad kājas vairs neklausa, un dzīve turpmāk būs jāpavada ratiņkrēslā. Taču vienā brīdī bija jāsaņemas un jāizvelk sevi aiz matiem no apātijas, jāsāk atkal dzīvot. “Rehabilitācijas centrā Jaunķemeri es satiku Ināru Šatkovsku, runājām par cilvēku ar invaliditāti problēmām, mani toreiz pārsteidza tas, ka rehabilitācijas centrā bija ļoti daudz cilvēku, kuriem bija daudz dažādu problēmu un nebija neviena, kas palīdzētu tās atrisināt,” stāsta Daiga. Tas bija 2000. gads.

Daiga un Ināra mēnesi pēc atgriešanās no rehabilitācijas nodibināja invalīdu biedrību Jūnijs. Pirms Daiga nokļuva ratiņkrēslā, viņa strādāja par komercdirektori kādā Baltijas uzņēmumā, bet Inārai - bija pašai savs bizness. Liela darbošanās vēlme, nespēja nosēdēt uz vietas, visticamāk, bijusi abām asinīs jau no agras jaunības, jo gan pašām uz savas ādas izbaudot problēmas cilvēku ar invaliditāti sociālajā nodrošinājumā, gan satiekot citus cilvēkus, kuri cīnījās pret sistēmu kā pret akmens sienu, nākusi atskārsme - ja viens nevar, visi kopā taču varēs!

Laiku pirms gandrīz 20 gadiem Daiga tagad atceras ar zināmu neticību - viņas abas izstaigājušas katru Rīgas domes kabinetu, Labklājības ministriju, prasot risinājumus tehniskajiem palīglīdzekļiem, invalīdu transportam. Vienā brīdī viņas sapratušas: lai risinātu valstiskas nozīmes sociālos jautājumus ar vienu biedrību nepietiek, jāveido jumta organizācija. Tā tapa Latvijas asociācija cilvēkiem ar kustību traucējumiem Pontes, kurā strādājot Daiga iepazina ļoti daudzus Latvijas ratiņniekus - cilvēkus, kuri ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. Ērkšķains dzīves ceļš, bet vai tāpēc to neturpināt?

Turpinājumu lasi nākamajā lapā