Bez Holivudas beigām

Sporta Avīze 29.marts 2017
 

2.lapa no 5 lapām

UPURĒJA ĢIMENI

«Upuris visai šai frīstaila kustībai bija mana ģimene,» vaļsirdīgi atzīst Meļķis. Tolaik viņš bija precējies divu bērnu tēvs. «Mana ģimene ļoti cieta no tā, īpaši mani bērni, jo manis jau nekad nebija mājās. Es pa rto laiku nodarbojos ar citu ģimeņu bērniem. Un pieaugušajiem bērniem... Faktiski viss laiks tika upurēts, lai strādātu. Jo bez darba neko nevar panākt.» Revolucionāra dzīves garoza bija sūra: «Alga bija mikroskopiska - 150 rubļu. Dzīvojām ar ēdiena taloniem un apģērbu, ko deva. Ģimeni principā pabaroju ar ēdiena taloniem, sieva pāršuva manus sporta tērpus un deva bērniem. Iztikšana bija smaga, taču uz priekšu dzina milzīgs fanātisms. Un arī solījumi bija lieli.» Diemžēl lielākoties tie tā arī palika tikai solījumi.

Progresēja treneris, progresēja viņa audzēkņi, arvien atzīstamāki kļuva rezultāti. Uz Meļķa fanātisko rosīšanos daudzi skatījās ar neizpratni - sak, ko viņš cer panākt? «Kādreiz strādāju vienā sporta skolā ar bijušo pasaules čempioni riteņbraukšanā Baibu Cauni. Viņa man reiz jautāja: «Andri, vai tiešām tu domā, ka tavi audzēkņi tev kādreiz pateiks paldies?» Es atbildēju: «Vai tu esi pateikusi paldies saviem treneriem?» Viņa klusēja,» dialogu atmiņā atsauc Meļķis. Šeit vietā ir teiciens: nav nepateicīgu bērnu, ir tikai dumji vecāki, kas gaida no bērniem pateicību. Meļķis piekrīt, ka situācija tolaik bija līdzīga - viņam audzēkņi bija kā bērni, kam tika veltīts vairāk laika un enerģijas, nekā paša bērniem.

Viens no atmiņā paliekošākajiem pārdzīvojumiem bija pats pirmais mēģinājums mest salto ar slēpēm. Galu galā - tas taču bija viens no galvenajiem vadmotīviem, frīstaila attīstību Latvijas teritorijā aizsākot. «Janvārī Siguldā bija uzsnidzis pirmais sniegs - apmēram 10 centimetru biezs. Mēs no koka dēļiem bijām uztaisījuši tramplīnu - kādu pusotru vai pat divus metrus augstu. Par lielu - paši nobijāmies, ka tik liels sanāca. Sagrābstījām sniegu un bijām gatavi mēģināt, kaut gan bijām šausmīgi pārbijušies. Pirmais, kā jau akrobāts, mēģināja Oļegs. Viņam izdevās apmest salto, piezemēties un no priekiem viņš lejā bļāva, ka tramplīns pats sagriež tā, kā vajag. Otrajam bija jāmēģina man, jo visi audzēkņi vispirms gribēja redzēt, kā treneris to dara. Bikses pilnas, bet - kas jādara, jādara. Trenerim jābūt paraugam. Es paļāvos, ka tramplīns mani sagriezīs, bet - nesagrieza... Nogāzos zemē uz sprandas.» Uz kalna iestājās klusums. Pārbiedēto audzēkņu acu priekšā treneris ar piesardzīgām kustībām pārbaudīja savu ķermeņa stāvokli. Par laimi - tikai sasitumi. «Eņģeļi man tobrīd stāvēja klāt,» secina Meļķis, piebilstot, ka diezgan daudz ir bijis tādu epizožu, kad kādi augstāki spēki bijuši labvēlīgi - citādi grūti rast izskaidrojumu veiksmīgiem atrisinājumiem.

Vēlāk nepieciešamās iemaņas akrobātiskiem trikiem ar slēpēm izdevās noslīpēt nometnēs kalnos, bieza sniega apstākļos. Salto apgūt izdevās gan Meļķim pašam, gan viņa vīriem. Turklāt - šo skolu izdevās iziet bez nopietnām traumām. Jansons atminas, ka PSRS izlasē ir pieredzēts, kā kolēģi gūst arī ļoti smagus savainojumus. Kāda baltkrievu sportiste pat uz mūžu nonākusi ratiņkrēslā...

Turpinājumu lasi nākamajā lapā