Citādas uzvaras

Jānis Freimanis 4.decembris 2018
 

3.lapa no 3 lapām

Īstie draugi bija līdzās

Patiesībā jau būt starp puišiem Annijai nav nekas svešs. Bērnībā viņa kopā ar divus gadus jaunāko brāli Ritvaru, brālēnu Artūru un viņa draugu Miku klaiņoja pa pamestām mājām, nakšņoja teltī un sastrādāja dažādas blēņas. Ar vīriešiem esot vieglāk, turpretī sievietēm biežāk kaut kas grauž un skauž. Tas gan Annijai nav laupījis sievišķību, kuru viņa nekautrējas izcelt arī pēc negadījuma. Ja sievišķība piemīt, tad to nenoslēpsi, uzskata Annija. Sākotnēji viņa pat gribējusi sev ratiņkrēslu rozā krāsā, tomēr no šīs domas atteikusies.

Meitene saka, ka pirms avārijas viņa ikdienā bijusi smaidīga un laimīga. „Man šķiet, ka arī tagad esmu tāda pati, tikai kļuvusi stiprāka. Avārija lika apzināties, ka viss ir manos spēkos, jo mamma manā vietā nevarēja vingrot, lai man kļūtu labāk. Vienlaikus apzinājos arī to, cik daudz gan cilvēki ir gatavi palīdzēt. Agrāk divas mīļākās nodarbes man bija skriešana un slidošana, biju pat dabūjusi sev rozā slidas. Pēc avārijas brālis mani slidotavā paņēma aiz padusēm un piecus metrus pavilka pa ledu. Citiem tas varbūt šķitīs smieklīgi, kāds varbūt uzskatīs to par izsmieklu, taču man tas nozīmēja daudz,” atzīst Annija.

Mainījies tomēr esot vēl kas. Ballītes viņai patīk joprojām, taču viņa vairs neballējas katru nedēļas nogali. Agrāk viņai šķita, ka visi tie cilvēki, ar kuriem kopā forši pavadi laiku, ir tavi draugi. Un, kurš gan foršas ballītes laikā nekļūst par draugu? Pēc avārijas Annija izšķiroja savu draugu loku, kurā dažus cilvēkus atklāja no jauna. Tagad par draugiem viņa sauc sešus cilvēkus, starp kuriem ir arī Sintija un Una, kuras Annija drīzāk uzskata par māsām. „Kad vairs neej uz ballītēm kā agrāk, tad izrādās, ka nemaz tik ļoti neesi vajadzīga. Cilvēki atnāk ciemos un stāsta, kā ballītē pārdzērušies. Baigi interesanti, vai ne? Tad saproti, ka ir kas vairāk nekā tusiņi.”

Annija secina, ka tādos brīžos dzīvē ieraugi cilvēkus, kuri tev visu laiku ir bijuši apkārt, bet kurus neesi novērtējusi, uzskatījusi par draugiem. Ar Sintiju un Unu viņa visu mūžu bija dzīvojusi vienā mājā, meitenes kopā bija uzaugušas. Kas tad lika apzināties draudzību? „Pat nezinu. Viņas vienkārši man bija blakus. Vienmēr. Nevis tikai tad, ka to vajadzēja viņām vai pienākums sauca. 5. septembris mūs saveda kopā un lika to apzināties. Esmu laimīga, ka man ir tādi draugi kā tagad. Tā ir liela svētība. Kaut ko zaudējot, kaut ko arī ieguvu,” pie šādas atziņas nonākusi Annija. Vienlīdz svarīgi ir arī tas, ka izdevies pārtraukt attiecības ar cilvēkiem, kuri viņu ietekmējuši negatīvi. „Redzi, es dzīvoju ar domu, ka pasaulē nav zagļu un krāpnieku, jo pati es tā nerīkotos. Taču cilvēki ir dažādi. Agrāk nemaz nemanīju, ka tas cilvēks man jau darīja pāri, jo saskatīju tikai labo.”

No jautājumiem nebaidās

Annija uzskata, ka infrastruktūra cilvēkiem ar kustību traucējumiem uzlabojas, taču atsevišķi piemēri liek domāt, ka infrastruktūras piemērošanā klāt būtu jābūt cilvēkam ratiņkrēslā. Pretējā gadījumā rodas absurdas situācijas, kad no autostāvvietas jāmet līkums, lai pa uzbraucamo celiņu tiktu līdz slimnīcas durvīm. Mainoties arī sabiedrība, cilvēki ir gatavi palīdzēt. Arī tad, kad to nevajag darīt. Taču ir svarīgi vismaz apjautāties.

Meitene ļoti gribētu studēt, taču šobrīd ir neziņā par mācību virzienu. Viņa pus pa jokam jau prasījusi savam līgavainim Aleksim - vai viņam nav iebildumu, ja viņa visu dzīvi nestrādās. Taču tas nenozīmē, ka Annija sēž bezdarbībā. Gluži pretēji - viņas dienas ir ļoti piesātinātas ar dažādām nodarbēm. Naudu viņa ar to nepelna, bet pelna kaut ko citu. Piemēram, cilvēku atbalstu. Arī viņas pašreizējais sponsors parabobslejā Viešūra kalns pieteicās pats.

Patiesībā viņa ļoti gribētu būt bērnudārza audzinātāja vai policiste. Runājot par bērniem, viņa nepārstāj smaidīt un atstāsta dažādus gadījumus no ciemošanās skolās, kur Annija regulāri dalās ar savu pieredzi. „Vēl šonedēļ biju pie māsas Ances mūzikas skolā. Pilns gaitenis ar maziem bērneļiem, kuriem man jāizspraucas cauri. Un tad viens no viņiem neviltotā izbrīnā saka: „Ooo! Ratiņkrēsla cilvēks!” Riktīgi mīļi,” pasmaida Annija. Tikmēr lielveikalā kāds mazais, ieraudzījis meiteni ratiņkrēslā, pārmetoši vaicājis tēvam: „Bet, kāpēc viņa drīkst veikalā braukt ar riteni?”

Skolotājas nereti apbrīno meiteni par viņas drosmi stāties mazo klausītāju priekšā, jo no bērnu mutes var sagaidīt jebkuru jautājumu. Taču Anniju tas it nemaz nemulsina. Viņa saprot, ka bērns vēl nemāk izvērtēt, viņš tikai atklāti izrāda savu interesi. Mammas draudzenes mazmeitiņa ar tikai bērniem raksturīgo nevainīgo sejas izteiksmi pajautājusi: „Bet, kā Annija gulēs kapiņos, kad nomirs?” Jo vairāk jautājumu, jo vairāk atbilžu, un tas vairo sabiedrības izpratni par cilvēkiem ratiņkrēslā. Protams, bērni nezina, ko Annijai nācies pārciest, tādēļ domā, ka sēdēt ratiņkrēslā ir forši. Taču viņiem vismaz rodas apziņa, ka meitene ratiņkrēslā tāds pats cilvēks kā viņi vien ir.

Dažreiz kājas pēkšņi sāk ļoti sāpēt, taču Annija pie tā jau ir pieradusi. Ir jābūt stiprai. Galu galā - nekas nelīdzinās tām sāpēm, kādas viņa izjuta, pēc avārijas trīs mēnešus guļot gultā. Bet visgrūtāk ir cīnīties ar emocionālajām sekām. Par spīti tam viņa šovasar beidzot tika pie savas automašīnas un atzīst, ka viņai patīk braukt ātri. Tajā pat laikā viņa ļoti labi apzinās ātruma spēku, tādēļ spidometra rādītājam neļauj pārkāpt 100 km/h robežu. Drošības jostu viņa tagad piesprādzē gandrīz vienmēr, arī pārdzenot mašīnu. Pāris reizes gadījās aizmirst un sajūtas bija ļoti nepatīkamas. Tādēļ pirms brauciena viņa allaž visiem piekodina - piesprādzējamies! Un visi paklausa Anniju.

Annija Krūmiņa

/

Rūta Kalmuka

Raksts "Citādas uzvaras" ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Citādas uzvaras" saturu atbild "Sporta Avīze".