Atrast iemeslu rītos izkāpt no gultas

Jānis Freimanis 15.novembris 2018
 

3.lapa no 4 lapām

Viss būšot kārtībā

Agrāk to nezināja arī pati Natālija. Pirms desmit gadiem viņa sāka pamanīt neparastas sajūtas kājās, tādēļ devās pie ārstiem, tomēr nevienam tā arī neizdevās atrast problēmu cēloni. Bet kļuva tikai sliktāk. Ciemojoties pie radiniekiem Ukrainā, viņu apskatīja vietējais profesors, kurš jau pēc Natālijas spertajiem soļiem koridorā un pāris uzsitieniem ar āmurīti pa ceļgalu, pavēstīja, ka vaina jāmeklē nevis jostas daļā, bet citur, un nosūtīja Natāliju uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Izrādījās, ka diska trūces lokalizācija bija neparasta - tā atradās krūšu augstumā. Turklāt, laikus neatklāta, tā bija jau pārkaļķojusies un sākusi spiest uz muguras smadzenēm.

„Tās ir kā telefona kabelis, kurā ir vairāki vadiņi. Pakāpeniski trūce sāka uz tiem spiest un kājās bija sajūtas, it kā caur tām laistu elektrību,” atceras Natālija. Pirmajā reizē 2010. gada jūlijā viņa līdz operācijas galdam vēl aizgāja pati uz savām kājām. Kad Natālija pēc astoņas stundas ilgušās operācijas pamodās, viņa narkozes dēļ jutās apdullusi. Uz jautājumu, kādēļ viņa nevar pakustēties, minētais ukraiņu profesors mierīgi atbildējis, ka tas ir pēcoperācijas šoks. Taču pēc pāris dienām viņa joprojām nevarēja apsēsties un pašas spēkiem nevarēja pat pagriezties. Pēc divām nedēļām radinieki jau sāka uztraukties un tika veikta magnētiskā rezonanse. Diska trūces lokalizācija bija tik neērtā vietā, ka pirmajā operācijā nebija izdevies izņemt visus traucēkļus. Augustā tika veikta otrā operācija, pēc kuras visam bija jābūt kārtībā. Vismaz tā apgalvoja ārsts.

Jau oktobrī, kad Natālija bija atgriezusies Latvijā un vēlreiz konsultējās ar vietējiem speciālistiem, atklājās, ka Ukrainā tā īsti nekas nav izdarīts. Stāvoklis esot tāds, ka sliktāk tāpat vairs nebūšot. Tādēļ Natālija trešo reizi gūlās uz operāciju galda un pēcoperācijas rehabilitācija viņai ilgst joprojām. „Patiesību sakot, sākumā biju mierīga,” par sajūtām pēc pirmajām operācijām Ukrainā stāsta Natālija. „Man apkārt bija radinieki, bet staltais un allaž nopietnais ārsts nepārstāja apgalvot, ka operācija aizritējusi veiksmīgi, viss būšot kārtībā. Man arī nekas nesāpēja. Vienkārši nevarēju pakustēties.”

Briesmīgākais posms bija naktīs. Cilvēks ir pieradis mainīt savu gulēšanas pozu, taču, ja bojātas muguras smadzenes, pats nevari pagriezties - jo nedarbojas vēdera muskuļi. Sāk sāpēt viss ķermenis, bet apkārt neviena nav - visi guļ... Stradiņa slimnīcā māsiņa reizi naktī nāca un palīdzēja pagriezties, taču ar to bija stipri par maz. „No vienpadsmitiem vakarā līdz trijiem naktī nezināju ko darīt. Vēl tagad atceros, kā raudzījos laukā pa logu, aiz kura kokos sēdēja vārnas. Mēģināju saskatīt, vai ir redzamas zvaigznes vai debesis klāj mākoņi. Tas bija murgs.”

Ģimene pat maksājusi personālam naudu, lai kāds atnāktu biežāk, taču ne vienmēr tas tika darīts. Bet Natālijas mammai sēdēt blakus neļāva - tas esot pret iekšējās kārtības noteikumiem. Dažas māsiņas vien pasūdzējušās par zemajām algām slimnīcās. Taču Natālija ir pārliecināta, ka nauda nav iemesls. „Ja ir tik slikti, tad nestrādā slimnīcā. Ej un meklē citu darbu. Uzskatu, ka Latvijā darbu atrast var.”

Līdzīgi gadījumi jau bijuši

Kad cilvēkam jāsamierinās ar likteņa pātagas cirtieni, nākas piedzīvot dažādus emocionālos stāvokļus. Gadu pēc pēdējās operācijas Natāliju pārņēma milzīgas dusmas uz profesoru, kurš bija viņu operējis. Jā, viņš bija teicams diagnostiķis, taču operācijas laikā kaut kas bija noticis nepareizi. Viņš gan turpināja apgalvot, ka paveicis visu nepieciešamo un rehabilitācija var aizņemt pat pusgadu. Ārsti Latvijā par šādām prognozēm tikai pasmīnējuši. Natālijai lielākie pārmetumi bija par to, ka profesors ar savu lielo pieredzi stāstīja viņai pasakas.

„Brīnumi notiek, bet drīzāk, ka tie varētu notikt ar cilvēkiem 20 gadu vecumā, nevis pusmūžā. Slikti, ka viņš nepateica, kā ir, jo būtu laicīgi nokārtojusi invaliditāti. Taču es par to pat negribēju domāt. Šķita: kādas muļķības - es taču jau pavisam drīz atkal staigāšu! Tas bija nepareizi. Ārstam ir jāpasaka, jo runa ir arī par lielu naudu. Paldies dievam, ka man bija laba alga, taču ar slimības lapu saņēmu trīsreiz mazāk nekā varētu dabūt ar pabalstu. Turklāt - ja tev nav invalīda apliecības, tad visi ārsti, rehabilitācijas un zāles ir par maksu. Un tā ir milzīga summa,” norāda Natālija.

Sāpīgi bijis arī tas, ka vēlāk, aprunājoties ar vairākiem ārstiem Latvijā, visi kā viens atzinuši, ka līdzīgi gadījumi viņu praksē jau bijuši. Ko gan ārsti domāja? Vai viņi taupīja Natālijas naudu? Vai viņiem šķita, ka magnētiskās rezonanses aparāts ir iemontēts viņu galvā? Vienkārši nosūti cilvēku uz magnētisko rezonansi, šodien secina Novikova. Vienlaikus viņa daļu atbildības uzveļ arī sev. „Man pašai bija jābūt uzstājīgākai. Ja kaut kas atgadās, cilvēkam no ārstiem obligāti jāpieprasa diagnoze.”

Natālija neslēpj, ka sākotnēji gribējusi ukraiņu ārstu sūdzēt tiesā, taču tad sapratusi, ka nevar atļauties zaudēt spēkus strīdiem ar mediķiem un viņu juristiem. Nav jau arī neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka pacientam solīts pozitīvs iznākums. Līguma nav, nav arī garantiju. Tolaik Vaivaros strādāja psiholoģe Emīlija, uz kuru Natālija sākumā raudzījās ar aizdomām, sak, ko viņai no manis vajag, man viss ir kārtībā. Bet kādas sarunas laikā Emīlija pateikusi vārdus, kas aizķērušies Natālijas apziņā. „Viņa teica - tagad tu visus spēkus velti tam, lai atgūtu iespēju staigāt. Taču atceries, ka tev dzīvē ir arī citas - mātes, meitas un sievas - lomas. Var gadīties tā, ka atgūsi iespēju staigāt, bet tikmēr būsi zaudējusi visu pārējo un paliksi viena.”

Nākamajās tikšanās reizēs Natālija no katras sarunas paņēma sev pa noderīgam teikumam, kas palīdzēja pieņemt lēmumus. Psiholoģe atzina, ka ikviens iziet cauri posmam, kurā gribas tiesāties un vainot kādu savā nelaimē. Protams, tas nav aizliegts. Taču 99,9% gadījumu cerēto rezultātu panākt neizdosies. Tā vietā jādodas uz priekšu, jāatrod sev nodarbošanās. Ir svarīgi turpināt darbināt gan ķermeni, gan smadzenes.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā