Karaļa atvadas jeb Kanibāls beidzot paēdis...

Sporta Avīze 3.aprīlis 2018
 

2.lapa no 4 lapām

Bez zvaigžņu slimības

Tomēr savu lielāko sapni - uzvaru 2002. gada olimpiādē gan biatlonā, gan distanču slēpošanā - Soltleiksitijā viņam neizdevās piepildīt, jo 30 kilometru slēpojumā viņš palika tikai piektais. Pirmoreiz Pasaules kausa posmā distanču slēpošanā Ūle piedalījās jau 1998. gadā Somijā, bet trīs gadus vēlāk uzkāpa uz goda pjedestāla. Vēl pēc pieciem gadiem Bjerndālens izcīnīja zeltu Pasaules kausa posmā Zviedrijā, kļūstot par pirmo biatlonistu, kam izdevies triumfēt kādās distanču slēpošanas augstākā līmeņa sacensībās. Gadu vēlāk šo sasniegumu atkārtoja Ūles tautietis, Lāšs Bergers, kurš triumfēja pasaules čempionāta 15 kilometru distancē. Ņemot vērā vienu uzvaru distanču slēpošanā, kopumā norvēģis ir uzvarējis 96 Pasaules kausa posmos. Par divām uzvarām vairāk ir tikai leģendārajai vācu ātrslidotājai Gundai Nīmanei-Štirnemanei.

Par spīti lielajiem panākumiem Bjerndālenam zvaigžņu slimība metusi līkumu. Ilmārs Bricis atzīst, ka 99% biatlonistu attieksme pret Biatlona karali ir pozitīva, jo arī viņš nekad nav pateicis neko sliktu par konkurentiem. „Ja viņam ko prasa, viņš atbild, mēģina palīdzēt. Ūles uzvedība ir tuvu ideālai. Tikmēr ir dažas zemāka līmeņa zvaigznītes, kurām patīk parādīt savu statusu. Ūlem tā nekad nav bijis.” Viņam piekrīt arī Maļuhins, kurš norāda, ka ar cilvēkiem, kas dzīvē daudz sasnieguši, ir viegli kontaktēties. „Norvēģu biatlonistiem bieži vien bija raksturīgi, ka, stāvot uz pjedestāla, deguns bija gaisā, bet Bjerndālens vienmēr pasmaidīja, sasveicinājās.” Roku gan Ūle patiešām pretī sniedz nelabprāt, jo cenšas izvairīties no saskarsmes - lai maksimāli ierobežotu saslimšanas iespējas. Reiz par šo īpatnību pasmējās Svensens, sak, vecajam jau širmis iet ciet, taču, kad pats slimības dēļ mēnesi nestartēja, saprata sava tautieša piesardzību un atzina, ka viņa izteikumi bijuši muļķīgi.

Statuju uzcēla pāragri

Četras zelta medaļas Bjerndālens izcīnīja arī divos pasaules čempionātos - 2005. gadā Hohfilcenē un 2009. gadā Phjončhanā, bet 2008. gadā Simostrandā Norvēģijas karaļa Haralda V klātbūtnē tika atklāta trīs metrus augsta Ūles statuja. „Mana pirmā reakcija bija - es taču vēl neesmu miris! Mana karjera vēl nav galā,” pirms gandrīz astoņiem gadiem jokoja biatlonists. Viņa karjera ne tuvu nebija beigusies, tomēr Turīnas olimpiskajās spēlēs līdz zeltam nedaudz pietrūka - divi sudrabi un viena bronza. Četrus gadus vēlāk Vankūverā sudrabam klasikā tika pievienots zelts stafetē. Kopš triumfālā 2009. gada Phjončhanā individuālajās distancēs pasaules čempionātā viņam vairs nav izdevies iekļūt medaļniekos. Arī Pasaules kausa kopvērtējumā viņam labākais rezultāts ir 2013./2014. gada sezonā iegūtā sestā vieta.

Nav brīnums, ka arī Soču olimpiādē reti kurš gaidīja, ka 40 gadus vecās biatlona leģendas bāka vēl nav tukša. 2011. gadā viņš pirmoreiz bija iedzīvojies nopietnākā savainojumā (kā runā, tas tika gūts, palīdzot draugam uzcelt baļķi malkas skaldīšanai...) - muguras traumas dēļ desmit dienas nācās nogulēt slimnīcā, bet kas vēl trakāk - piecas nedēļas treniņos bija jāizvairās no lielām slodzēm. Gadu vēlāk tika šķirta viņa un Natālija Santeres sešus gadus ilgusī laulība, bet biatlona trasē it kā dilstošo leģendu sāka apsteigt norvēģu jaunie talanti, tādējādi vismaz netieši aicinot Bjerndālenu mest mieru lielajam sportam. Neskatoties uz to, uz Sočiem viņš devās ar mērķi nodemonstrēt vienu perfektu individuālo sniegumu.

Savā iemīļotajā sprinta distancē Bjerndālens šaušanā pieļāva vienu kļūdu, tomēr spēja apsteigt Dominiku Landertingeru un Jaroslavu Sukupu, kuri bija šāvuši nekļūdīgi. „Tagad esmu apmierināts,” pēc finiša secināja olimpiskais čempions. Pēc desmit dienām Ūle palīdzēja Norvēģijai izcīnīt uzvaru jauktajā stafetē, kas bija 13 olimpiskā medaļa viņa karjerā. Viņš par vienu godalgu apsteidza savu tautieti, leģendāro distanču slēpotāju Bjernu Deli, bet zelta medaļu krājums abiem sportistiem tagad ir vienāds - pa astoņām.

Ūle Einars Bjerndālens

/

Scanpix

Turpinājumu lasi nākamajā lapā