Olimpiešu fabrika - Eiduku ģimene

Sporta Avīze 27.februāris 2018
 

3.lapa no 5 lapām

Ģimenes faktors

Ģimenes atbalsts ir visa pamatā, lai spētu sasniegt rezultātus. „Strādājot var daudz sasniegt, daļēji esam to pierādījuši,” Ingus stāsta. “Bez trases pie mājas, bez rolleriem... Tādā brīdī svarīgs ir ģimenes spēks, jo viens es to nevarētu pacelt. Zinot, ka mājās viss ir kārtībā, ir patīkama sajūta. Atnākam mājās, mūs jau gaida ēdiens. Anita kādā brīdī atskrējusi un paspējusi sagatavot. Pa kuru laiku, nezinu.. Bet ir. Viss ir sakārtots. Daudzu gadu garumā sistēma ieeļota un strādā. Bērni arī iesaistās mājas darbos. Vasarā atnāku no darba, skatos, zālīte nopļauta, zemenes, tomātus kāds paravējis un palaistījis. Tas ir savstarpēji.” Kas ir dzinulis? Noteikti tie ir bērni, pārliecināts ir Ingus. „Vēlāk redzēsim, varbūt arī mazbērni,” viņš smejas. “Ģimenes pulkstenis iestrādāts tāds, ka katrs zina, kas viņam jādara. Valts atceras kādu citu epizodi, kurā parādās ģimenes atbalsts: „Tētis agri cēlās, lai sagatavotu slēpes. Mūs necēla, jo kādi no mums startētāji, ja esam augšā no pieciem. Tad vairs nevar prasīt rezultātu. Vecāki mums visu dzīvi ir vecāki.”

Attieksme pret darbu

Ingus agrāk veda uz treniņiem arī citu skolu audzēkņus, bet, saskaroties ar intereses trūkumu, saprata, ka tas ir tukšs numurs: „Priecājos par katru bērnu, kurš, piemēram, internātvidusskolā nosoļo. Līdz brīdim, kamēr vienkārši trenējamies, ir labi. Kad jāsāk nedaudz nopietnāk, tad rodas disciplīnas problēmas. Arī no internātvidusskolas vedu bērnus uz Pļaviņām slēpot. Piesēdināju pilnu savu mašīnu. Savējie un pāris, trīs no internātvidusskolas. Tad viņiem paliek auksti, tad gribas ēst, tad pārāk karsti. Jūtams, ka paši nav ieinteresēti ieguldīt kaut nelielas pūles. Neskatoties uz to, aizvedu bērnus uz Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādi. Pēkšņi skatos - viens aiz mašīnas pīpē. Turpat pie starta un finiša, bet šis mierīgi velk dūmu.”

Tur kaut kam ir jābūt

Iesākumā tā bija bērnu bija veselīga ziņkāre, kas organiski kļuvusi par ģimenes raksturojošo pazīmi. Eiduki - tātad slēpotāji. „Kad Valtam bija ap 12 - 13 gadu, kopā piedalījāmies Tartu slēpošanas maratonā. Sākumā teicu Valtam, ka turēsimies kopā, jo distance gara. Domāju galvenais, lai puika izturētu līdz galam. Pēkšņi saprotu, ka es viņu jau sāku bremzēt! Tad pateicu, lai droši brauc bez manis... Savāda sajūta, ka man, bijušajam slēpotājam, grūti turēt līdzi savam dēlam, kuram pat vēl nav 15! Nesaku, ka es labi braucu, bet tik un tā!” Ingus smejas. Līdzīgi atceras arī Valts: „Vienas no pirmajām sacensībām bija tradicionālais Jauju maratons. Jāveic divi apļi. Pēc pirmā apļa atrados tuvu līderiem. Starp viņiem bija arī mans vecākais brālis. Tēvs, to redzot bija šokā, un teica - ko tu dari, lēnāk! Iebraucot finišā turpat vien biju.” Tieši ar Valtu un Kristu sākās nopietnāka pieeja treniņiem.

Eiduku ģimene

/

Nora Krevņeva, F64

Turpinājumu lasi nākamajā lapā