Meistars

Raimonds Rudzāts, Sporta Avīze 26.augusts
 
Arvīds Miezis / Dmitrijs Suļžics, F64
Viņš pielicis roku pie visiem Latvijas bobsleja panākumiem. Sākot ar Zinta Ekmaņa olimpisko bronzu Sarajevā, beidzot ar Oskara Melbārža ekipāžas sudrabu Sočos tieši trīsdesmit gadus vēlāk, 2014. gadā savu stāstu par bobsleja kamanu konstruktoru Arvīdu Miezi iesāka "Sporta Avīze". Laika gaitā mainījušās politiskās iekārtas, nākuši un gājuši funkcionāri, treneri, piloti, bet viņš – palicis savā vietā. Pie bobiem. Šodien Meistaru guldām zemes klēpī...

DIZAINERIS BOBSLEJĀ

1983. gada pavasarī, kad līdz Sarajevas ziemas olimpiskajām spēlēm bija atlicis mazāk par gadu, PSRS bobsleja izlases galvenais treneris Rolands Upatnieks saprata, ka bez pašu rokām radītas tehnikas panākumus gūt neizdosies. Latviešu piloti līdz šim bija sēdējuši pie itāliešu kolorīto Podari bobu stūres svirām, kas skrieties ar vāciešu inovatīvo tehniku nespēja. Meklējot cilvēkus, kas varētu būt cienīgi stāvēt pie Latvijas bobu būves šūpuļa, Upatniekam ieteica uzrunāt varenās RAF rūpnīcas dizaineri Arvīdu Miezi.

Miezim bija nepieciešamās praktiskās zināšanas. Pieredzes tolaik nebija nevienam. «Mani iestūma bobslejā. Lūdza palīdzēt ar Sarajevas bobiem,» atceras Arvīds Miezis. Jauno arodu latvieši sāka apgūt, veidojot divnieku kamanas. «Galvenie bobu konstruktori sākumā bija pats Upatnieks un Jānis Akolovs. Viņi nāca no ūdens motosporta, viņiem jau dvēselēs bija sports un ātrums. Upatnieka populārākais sauklis bija: «Mauc!»» ar smaidu sejā atceras Miezis. Par spīti tam, ka bobu būves pirmsākumu procesu Latvijā Miezis salīdzina ar ceļa meklēšanu biezā miglā, panākumi bija pat ļoti atzīstami. «Man, sākot būvēt pirmo bobu, nebija absolūti nekādas nojausmas par to, kas ir bobslejs. Bet kaut kā mēs tomēr uztaisījām divnieku bobu, kas tīri labi aizgāja - Zintis Ekmanis Sarajevā ieguva bronzu. Upatnieks uzreiz teica: «Jāuztaisa četrinieks!» Ar viņu bija tā: ja viņš vakarā izdomāja, tad nākamajā dienā jau bija jābūt gatavam,» nosmej Arvīds.

Tā Arvīds Miezis tika ierauts dinamiskajā bobsleja dzīvē, kas īpaši trauksmaina 80. gados bija Latvijā. Autoritatīvas personības, daudz spilgtu individuālu talantu, revolucionāru gars un milzīga vēlme pēc iespējas ātrāk iekarot pasaules bobsleja olimpu. Toni PSRS izlasē visās frontēs noteica latvieši. «Mēs progresējām strauji. Uz katru nākamo sezonu bija jauna tehnika. Upatniekam ideju bija kaudzēm. Vakarā norunājām, ko un kā taisīsim, nākamajā rītā viņš atskrēja un pateica: «Nē, tā nebūs! Taisām savādāk.» Tās mēs ņēmāmies,» pirmsākumus atceras Miezis.

To laiku politiskais režīms bija parocīgs, lai veiktu dažādus tehniskos eksperimentus - nepieciešamie līdzekļi tiem tika sagādāti. Atlika tikai radīt. Un sportistiem - mēģināt. Viņiem nācās iznest vislielāko smagumu. «RAF izmeta ārā pirmos divpadsmit mikroautobusu modeļus, līdz uztaisīja šo nabagu. Varētu teikt, ka bobslejā bija līdzīgi, tikai - viss smagums uz savām ādām bija jāiznes sportistiem. Kā viņi dauzījās, kā viņi krita, kā viņi... Ārprāts!» vēl tagad šausminās Arvīds. «Šādos brīžos jutos pavisam slikti, bet Upatnieks tik čaļiem teica: «Mauc!» Čaļi cieta, bet viņu lielākā motivācija bija tikt uz ārzemēm.»

Tikmēr Arvīdu Miezi motivēja vienkārša interese. «Pēc RAF vienubrīd strādāju Autotransporta un šoseju ministrijas konstruktoru birojā. No visām izstrādnēm, kas tika izstrādātas, tikai 3% tika ieviestas. Taisi un zini, ka viss tāpat ies uz miskasti - jo nevienu tas neinteresēja,» smejas Arvīds Miezis. «Bet bobslejā bija tāda dzīva padarīšana - uzreiz varēja redzēt, kas sanāca vai nesanāca. Uzreiz bija rezultāts, ko izvērtēt.» Sarajevas spēlēs mūsējie piedzīvoja savu debiju olimpiskajās spēlēs. To izdevās atzīmēt ar bronzu. Pēc četriem gadiem Kalgari jau bija jātiecas pēc augstākiem mērķiem.

Uz Kalgari devās arī Miezis, kurš kopā ar kolēģiem bija pielicis krietnas pūles pie Jāņa Ķipura olimpiskās tehnikas. «Bobu būve ir ļoti pacietīgs darbs. Nereti vienu kamanu izveidošana prasa pusgadu,» uzskaita Miezis. «Ķipurs pats ļoti aktīvi līdzdarbojās bobu būvē. Kad mums jau šķita, ka viss ir pabeigts, viņš vēl ieviesa savas korekcijas. Un pareizi darīja. Ir jāpārzina tehnika, ar ko pats brauc,» uzskata Miezis. Un Ķipura fanātisms Kanādā atmaksājās - zelts divniekos, bronza četriniekos. Ar VEF būvēto tehniku. «Atmiņas par Kalgari ir kolosālas,» sajūsmu pauž Miezis. Kanādā izdevies satikt trimdas latviešus, ar kuriem kopā tika lustīgi pavadīts laiks. Pieredzējušais bobu būves meistars atminas, ka Kanādā pie jakas piespraudis nozīmīti, kur draudzīgi kopā savijušies Kanādas un Austrijas karogi. Tā piesaistīja īpaši uzkrītošus skatienus no zināmu aprindu ļaudīm, taču piesieties nebija kur. Gaisā jau virmoja atmodas vēsmas, tās virmoja arī Kalgari, un nākamajās olimpiskajās spēlēs bobslejisti jau pārstāvēja Latviju.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā