Priekšniece

Inga Paparde 8.janvāris
 

2.lapa no 4 lapām

Vadīt ratiņbasketbolu - kāpēc ne!

“Pajautā man, kā es vispār nonācu cilvēku ar invaliditāti sportā, kurš mani visā tajā ievilka,” smejoties jautā Daiga, un ir skaidrs, ka tas gribot negribot būs stāsts par priekšniekošanu (par šo vārdu Daiga pati ir sajūsmā, tas labi - arī no ironiskās puses - izsaka priekšniecības būtību). “Kādu dienu pie manis atbrauc Aigars Miklāvs, viņam Cēsīs bija rehabilitācijas klubs, un man saka: tev jātaisa Latvijas ratiņbasketbola federācija. Es viņam atbildu: kādā sakarā man?! Nu labi, vismaz palīdzi izveidot šo organizāciju, vismaz statūtus uzrakstīt. Jā, protams, to var! Es piedalījos arī federācijas dibināšanā, bet, saprotams, ka uzreiz bija jautājums, kurš būs prezidents. Mani pierunāja - nekas nebūšot jādara,” atminoties šo stāstu Daiga smejas. “Es nevaru neiesaistīties. Domāju, kā tā var būt, ka ratiņbasketbolā ir tikai viena komanda visā Latvijā - vajag vairāk! Un līdz 2009. gadam panācām, ka bija jau sešas komandas un Eiropas čempionāts Cēsīs, ko joprojām starptautiskā līmenī novērtē un vaicā, vai Latvija vēlētos noorganizēt vēl vienu čempionātu? Nebiju un neesmu mierīgs cilvēks - ja vajadzēja čempionātam naudu, tik ilgi gāju uz Izglītības un zinātnes ministriju, kamēr to iedeva...” Miklāvs arī bijis viens no tiem, kurš ieteicis Daigu Latvijas Paralimpiskās komitejas vadītāja amatam 2009. gadā. Otrs cilvēks bija Valdis Nagobads, tā brīža komitejas vadītājs un bijušais Rīgas domes Labklājības departamenta vadītājs.

Jauns amats, jauni pienākumi, būtībā atbildība par visu cilvēku ar invaliditāti sportu - vai Daiga saprata, kur ir iesaistījusies un negribējās nākamajā dienā bēgt? “Tā bija. Es sēdēju un domāju, ar ko lai sāk. Paralimpiskās komitejas gada finansējums bija 35 000 latu. Atnācu uz šo pagrabu (komiteja atrodas Rīgas centrā, Stabu ielā, pagrabstāvā - aut.), skatos - komitejai viena istabiņa, viens galds, viens dators, grāmatvede un izpilddirektors. Otrā istabā novuss, tenisa galds un dušas telpas.”

Te kādreiz atradās sporta klubs Optimists, ko vadīja invalīdu sporta dibinātājs Latvijā - Jānis Iluss, viņš mugurkaula traumas dēļ arī pārvietojās ratiņos jau kopš 1976. gada. Sarunā atminamies sporta spēles, ko katru gadu organizēja Jānis - tur bija gan svaru celšana, gan šahs (pirmās invalīdu sporta spēlēs Latvijā notika jau 1984. gadā). “Tik, cik viņš izdarīja invalīdu sporta dēļ, es vēl ilgi nespēšu izdarīt,” secina Daiga, tomēr, atgriežoties pie 2009. gada, kad viņa sāka vadīt komiteju, viņa spriež, ka telpas bijušas tik šausmīgā stāvoklī, ka tas bija pirmais, ko nolēmusi mainīt, vadot komiteju. Daudzi apvainojās, kad Daiga nolēma iznest no telpām tenisa galdu… Daudzi bija pieraduši atnākt vakaros, paspēlēt, pasēdēt jaukā kompānijā, bet jaunā prezidente sapratusi, ka tas nav paralimpiskais sports. Tam ir jābūt kam vairāk. Lai visa Latvija var lepoties. Un tobrīd Latvija jau bija startējusi paralimpiskajās spēlēs un guvusi godalgas. Kopumā aktīvi bija seši sportisti ar labiem sasniegumiem - pieci vieglatlēti un viens peldētājs.

“Kad sākām strādāt sistemātiski, parādījās vairāk aktīvu un labu sportistu, un viens no iemesliem bija valsts atvēlētā finansējuma pieaugums, jo pirms tam naudas bija ļoti, ļoti maz. Nav runa par naudu tieši komitejai kā tādai, bet naudai, ko ieguldīt sportistā, lai viņš var trenēties un braukt uz sacensībām. Piemēram, mūsu vienības sportists Dmitrijs Silovs bija ap desmito vietu reitingos, bet pagājušā gada pasaules čempionātā izcīnīja zelta medaļu šķēpa mešanā. Protams, daudz ko nozīmē paša sportista gribasspēks, cīņas spars, tomēr ļoti būtisks ir atbalsts un ieguldījums sportista izaugsmē. Izņēmums finansējuma ziņā bija viens gads - Pekinas paralimpisko spēļu gads, kad tika piešķirts pusmiljons latu (!), jo Latvijas paralimpiskajā komandā bija arī sēdvolejbolisti, proti, komanda bija daudzkārt lielāka, nekā citus gadus. Šāds finansējums Paralimpiskajai komitejai nekad vairs nav piešķirts,” spriež Daiga.

Latvijas paralimpiskā vienība - mūsējie

Pašlaik Latvijas Paralimpiskās komitejas gada budžets ir 365 000 eiro, ko komiteja saņem kā dotāciju no valsts budžeta. Daiga: “Katru gadu nāk klāt jauni sporta veidi, jauni sportisti, sāk sportot bērnu un jaunieši ar invaliditāti, jo mainās arī vecāku attieksme un sabiedrības izpratne par paralimpisko sportu. Tomēr, lai to attīstītu, ir nepieciešams finansējums, kā arī būtiskas pārmaiņas pašā sistēmā. Atceros dienu, kad rehabilitācijas centrā pamanīju bērnu ratiņkrēslā, kurš nēsājās ar ratiņiem par centru, biedējot vecākas kundzītes. Pajautāju viņa mammai, vai puika kaut kur trenējas? Nē, tikai mūzikas skola. Tagad viņam ir 16 gadu, trenējas tenisā un viņam, manuprāt, ir ļoti lielas perspektīvas, īstais laiks sākt profesionāla sportista karjeru. Lūk, tam ir nepieciešams finansējums.”

Viņasprāt, ir nepareizi vislielāko naudu piešķirt cilvēku ar invaliditāti sportam tikai paralimpisko spēļu gadā. Tādā vienā gadā var pašūt jaunas formas, iegādāties biļetes uz paralimpiskajām spēlēm, bet nauda nepieciešama visu laiku, katru gadu, lai sportisti var trenēties ikdienā, doties uz treniņnometnēm, sacensībām. Paralimpiskajā sportā ir stingri atlases kritēriji - lai saņemtu zaļo gaismu paralimpiskajām spēlēm, sportistam jāizcīna zelta medaļa pasaules čempionātā, tāpat uzreiz kvalificējas visi tie, kuri ieguvuši medaļas iepriekšējās paralimpiskajās spēlēs. Ja medaļas nav bijis, tad jāpiedalās reitinga sacensībās, kur piešķir kvotas - katrai valstij citas, atkarībā no iedzīvotāju skaita, sportistu sasniegumiem, sporta veidiem.

Jāpiebilst, ka Latvijas titulētāki sportisti, tādi kā Aigars Apinis, izcīnot savas medaļas, palīdz uz paralimpiskajām spēlēm nokļūt arī vēl kādam. “Jo vairāk ir sporta veidu, jo citādāka attieksme arī starptautiski, lielākas iespējas iegūt šīs kvotas, taču visam pāri ir treniņi, starptautiski turnīri - vismaz divi gadā, 4-6 treniņnometnes. Paldies valstij, ka 2012. gadā pielīdzināja valsts naudas prēmijas - tās tagad par vienāda kaluma medaļām ir vienādā vērtībā kā olimpiešiem, tā paralimpiskajiem sportistiem. Tieši šīs prēmijas mūsu sportisti izmanto, lai trenētos. Vispār jāsaka, ka diemžēl šī diskusija nav sevi izsmēlusi, ko pierāda pēdējie lēmumi par sasniegumu atzīšanu Eiropas čempionātā … Būtiski atšķiras prēmiju apmērs sportistiem un mūsu sportistiem. Mēs jautātājām, kāpēc tā? Atbilde bija - prēmijas piešķir “līdz… eiro”... Pēc būtības mēs atbildi nesaņēmām.

Esam dzirdējuši: ak, Dievs, tie paralimpieši pelna tūkstošus - jā, ja ir sasniegumi paralimpiskajās spēlēs, ir arī prēmija, bet Aigars Apinis, Diāna Dadzīte, Dmitrijs Silovs, Rihards Snikus - viņi visi šo prēmijas naudu iegulda savos treniņos, jo, ja mums no Paralimpiskās komitejas budžeta būtu jāapmaksā pilnīgi visi treniņi, visas sacīkstes, mums nebūtu neviena jauna sportista!” rūgti nosaka Daiga. Viņas māsa Diāna trenējas Vācijā un visu prēmijās nopelnīto iegulda treniņu nodrošinājumā. Arī Diāna ratiņkrēslā savulaik nonāca autoavārijas dēļ, taču tagad ir viena no labākajām Latvijas paralimpiskajām sportistēm.

Pašlaik paralimpiskajā vienībā ir seši sportisti Aigars Apinis (disks, lode), Edgars Bergs (lode), Rihards Snikus (paralimpiskā iejāde), Dmitrijs Silovs (šķēps, lode), Jurijs Semjonovs (peldēšana) un Diāna Dadzīte (lode, disks un šķēps). Piemēram, lai Rihards neizkristu no reitinga (viņš šogad izcīnīja sudraba medaļu pasaules paralimpiskās iejādes sacensībās Amerikā), sportistam jāpiedalās vismaz divās starptautiskās sacensībās, tāpēc tiek meklētas tuvākas, kas nozīmē arī lētākas sacensības, lai to varētu nofinansēt. Tāpat ir arī peldētājiem, vieglatlētiem.

Paralimpiskās komandas jaunpienācējs ir peldētājs Jurijs Semjonovs no Daugavpils. Viņš peld no bērnības, piedalījās Latvijas atklātajos čempionātos un viņu pamanīja Paralimpiskās komitejas peldēšanas treneris. Dublinā Eiropas čempionātā Jurijs izcīnīja zelta medaļu peldēšanā uz muguras un 100 metru peldējumā brasā - bronzas medaļu. Jurijs apgūst sporta skolotāja profesiju Daugavpils Universitātē un trenē mazos peldētājus. “Arī Jurijam ir jānokļūst uz Pasaules čempionātu peldēšanā nākamgad Malaizijā, lai dabūtu ceļazīmi uz Japānas paralimpiskajām spēlēm,” stāsta Daiga. “Jaunie sportisti ir jāpamana, atraisot viņu potenciālu, tieši tāpēc mēs katru gadu rīkojam arī paralimpiskā sporta dienas, kur var ieraudzīt arī kādu jaunu talantu, kurš pats to vēl nezina.”

Turpinājumu lasi nākamajā lapā