Šķēle. Laukā no brāļa ēnas

Sporta Avīze 7.jūnijs
 
Aigars Šķēle / Mārtiņš Zilgalvis, F64
Vakar Rīgā tika pielikts punkts pašmaju basketbola sezonai – desmito reizi par Latvijas čempionu tika kronēts Ventspils klubs, bet finālsērijas vērtīgākā spēlētāja balvu saņēma aizsargs Aigars Šķēle. Pirms pusotra gada ar Aigaru apsēdāmies uz garāku sarunu, un tās ievadvārdi toreiz bija šādi: “Būt Armanda Šķēles jaunākajam brālim basketbolā nav viegli. Apmēram tikpat grūti, cik droši vien būtu Raimonda Paula jaunākajam brālim pie klavierēm. Jo vienmēr salīdzina. Un nav viegli tikt salīdzinātam ar virtuozu. Aigars Šķēle no brāļa ēnas nevairās, taču arī neieciklējas uz to. Lēni, taču neatlaidīgi aug viens no interesantākajiem spēlētājiem pašmāju basketbolā.” Lūk, ko par attiecībām ar slaveno brāli tolaik stāstīja nākamais Latvijas čempions un MVP.

Basketbolu savulaik sāki spēlēt tāpēc, ka uzvārds bija Šķēle?

Lielā mērā tā jau laikam arī bija. Brālis spēlēja, un es gāju uz visiem viņa mačiem - cik vispār sevi atceros. Spēles bija Daugavas sporta namā, viņš spēlēja Brocēnos, bija vēl jaunais. Atceros, kad bija līdzīgs rezultāts, skrēju laukā no zāles, jo man bija bail skatīties... Arī mamma savulaik ir spēlējusi, tad Armands - kaut kā mums tas basketbols bija mājās. Man jau nekas cits neatlika - mani aizsūtīja, un es gāju. Sākumā man tas tik ļoti nemaz nepatika - jo visi draugi parasti kaut kur kopā skraidīja, kaut ko ņēmās, bet man tikmēr - kā beidzas skola, tā jābrauc uz treniņu. Pēc tām divām stundām jau visa jautrība bija beigusies.

Tas ir zīmogs, kas tevi joprojām pavada - Armanda jaunākais brālis.

Tā ir. Lielākoties tā mani arī atpazīst. Pagaidām.

Nekaitina?

Esmu to pieņēmis. Kad pats sasniegšu kaut ko lielāku, tad varbūt būs citādi. Esmu pieradis, neņemu to personiski, varbūt kaut kādās situācijas tas man pat palīdzējis.

Jums ir deviņu gadu starpība. Pieņemu, ka sākumā bija maz kopēja.

Kad biju maziņš, viņš pārsvarā visu laiku bija ārzemēs - Polijā, tad Beļģijā. Laiku kopā pavadījām tikai vasarās, un arī tad pats iztēlojies kā - viņam 20 gadu, man desmit, es kaut ko skraidīju pa āru, bet viņam jau bija citas lietas galvā... (Smejas.) Toties tagad mums ir izveidojies baigi labs kontakts - pagājušo gadu vēl kopā nospēlējām, uzzināju daudz jauna, jo bieži vien no Valmieras uz Rīgu abi braukājām kopā vienā mašīnā. Daudz ko pārrunājām, atcerējāmies, uzzinājām viens par otru. Man tiešām prieks, ka bija šāda iespēja. Mēs vienmēr esam labi sadzīvojuši, bet pēdējā laikā izveidojies patiešām tuvs kontakts.

Tad padalies - ko uzzināji tādu, ko par brāli līdz šim nebiji zinājis?

Tur daudz ko nemaz nevar tā stāstīt - tādas lietas drīzāk kādos citos žurnālos apraksta! (Smejas.) Daudz ko. Kā viņam agrāk gājis, kādas muļķības darītas, ko man nevajadzētu atkārtot, un kādas kļūdas pieļautas, kuras viņš tagad labprāt mainītu, ja vien būtu tāda iespēja. Armands man devis daudz padomu par to, ko nevajadzētu darīt, ko un kā vajadzētu darīt labāk utt. Lai man būtu labāk. Viņš grib, lai es izaugu par labu cilvēku un par labu spēlētāju. Man ir foršs brālis.

Tu vienmēr ģimenē esi bijis paklausīgais dēls?

Atceros, kaut kad baigi sen Armands atnesa vecākiem mājās dāvaniņu - tādu kā statuju, uz kuras bija uzraksts Bad Son (sliktais dēls - angļu val.) Viņš vienmēr ir bijis bad son, bet es - labais dēls. Bet nu jau ir bijušas situācijas, kad neesmu rīkojies kā vajadzētu, un tad mamma jau izmetusi - ka es pamazām kļūstot par viņu... (Smejas.) Bet nu nē, tik traki jau nav.

Ģenētika.

Jā, kaut kāds gēns ir.

Aigars Šķēle

/

Mārtiņš Zilgalvis, F64

Armands ilgus gadus bija dzeltenās preses pasludinātais tusiņu karalis. Un ne bez pamata.

Jā, tā ir bijis. Un viņš ļoti negrib, lai es tāds būtu. Tas viņam daudz kur iegriezis, viņš tāpēc nav sasniedzis daudz, ko varbūt būtu varējis - viņš to saprot, atzīst un cenšas no tā pasargāt mani. Mūsdienu basketbolā iespējas spēlēt augstākajā līmenī ļoti ietekmē tas, kāds tu esi cilvēks arī ārpus laukuma, cik uzticams un solīds kā personība. Armands savas rīcības un reputācijas dēļ palaidis garām iespējas spēlēt ļoti spēcīgos klubos, un man šo kļūdu nevajadzētu atkārtot.

Tagad jau to saprotat jūs abi, taču, kad bija 15-16 gadu - tev negribējās skriet viņam pakaļ?

Kādreiz kaut kur aizgāju, nevar jau visu gadu nosēdēt mājās. Taču mums bija stingri vecāki. Arī Armandam tā bija - visiem viņa draugiem vecāki jau ļāva kaut kur iziet atpūsties, bet viņu ļoti turēja grožos, līdz pat kādiem 18 gadiem, kad viņš aizbrauca spēlēt uz Poliju. Man bija tas pats - 16 gadu vecumā visi draugi jau gāja kaut kur tusēt, bet es nedrīkstēju, man vecāki neļāva. Tikai pēc tam, kad atgriezos no Spānijas, viņi saprata, ka esmu patstāvīgāks un pārstāja tik ļoti kontrolēt. Tā esam audzināti, mums tik ātri neļāva skriet pašiem savā vaļā.

Bet pēc tam, kad tiec brīvībā - atgūsti iekavēto ar uzviju...

(Smejas.) Var uz to lietu paskatīties arī no šādas puses.

Kā tu atceries 2009. gada vasaru? Tev bija 16, visi gānīja basketbolistus un Armandu - pirmajās līnijās. Pieņemu, ka tajā laikā redzēji daudzas aizkulises.

Tā bija tā Tagad vai nekad izlase? Nezinu, ja godīgi, nav tik spilgti palicis atmiņā. Neviens jau īsti nezināja, ko viņi tur izdarīja. Tā, līdz galam. Es varbūt visu nezināju, varbūt tā nesavilku kopā, bet visu laiku biju sekojis, jutis līdzi, un man šķita - nu, kā var diskvalificēt izlases labākos spēlētājus?!

Atnāk Armands vakarā mājās, tu pieej pie viņa un nevainīgām acīm uzdod šo jautājumu...

...viņš jau tajā laikā nestāstīja! Varbūt tagad izstāstītu un vēl pasmietos par to, bet tolaik būtu vienkārši pateicis, ka tas ir besakars, un lai liekos mierā. Tās jau ir tās lietas, kas iedragā reputāciju un pēc tam kļūst par šķēršļiem ceļā uz kaut ko lielāku. Bet es joprojām šaubos, vai viņi tie pāris tiešām bija tie ļaunākie, kas kaut ko izdarīja vissliktāk. Visu patiesību zina tikai viņi paši, neviens cits nezina, arī es ne.

Pirms gada runāju ar Armandu un viņš stāstīja, ka tieši pēdējā laikā uzlabojušās viņa attiecības ar vecākiem, ģimeni, jo viņš pats uz dzīvi sācis skatīties nedaudz citādi. Arī tu izjuti šīs pārmaiņas?

Agrāk, kad viņš spēlēja ārzemēs, vasara bija vienīgais laiks, kad viņš bija Latvijā, taču vienlaikus - tikpat kā nekad nebija mājās. Visu laiku tusējās, kaut kur skrēja apkārt, īpaši nelikās zinis par to, kas notiek mājās. Tā nu viņš pārsvarā ir dzīvojis. Tagad ir citādi. Palicis mierīgāks, prātīgāks. Aprunājas ar vecākiem, labprāt ar visiem kopā pasēž, pavada laiku. Arī ar mani grib parunāties. Jūtu, ka viņam patīk būt mājās. Agrāk tā nebija. Viņam bija savs dzīvoklis, bet tagad viņš ir atgriezies pie mums Mārupē. Attiecības noteikti ir uzlabojušās, izveidojies pavisam cits kontakts - gan mūsu starpā, gan ar vecākiem.

Pagājušogad spēlējāt kopā, tagad - katrs sava principiālāko sāncenšu nometnē. Kā ir interesantāk?

Protams, es būtu gribējis, lai mēs kaut kur turpinātu spēlēt kopā, jo pagājušais gads bija ļoti labs. Mēs labi sapratāmies, varējām visu atklāti izrunāt. Citreiz ir tā, ka kāds komandas biedrs laukumā kaut ko izdara tā, ka gribas viņam tiešā tekstā pateikt, bet - tu nepasaki. Ar bračku ir citādāk. Viņš neapvainosies un neņems ļaunā. Es zināju, kas laukumā vajadzīgs viņam, viņš zināja, kas man. Bija spēles, kurās bija jālamājas vienam uz otru, taču pēc mača - bračka kā bračka, viss kārtībā. Jā, man ir žēl, ka vairs neesam vienā komandā, taču tāds ir tas bizness. Es esmu priecīgs tur, kur šobrīd esmu, un viņš tāpat. Kā būs vienam pret otru - nezinu, drīz uzzināsim. Pagājušogad sanāca viena savstarpējā spēle (Aigars spēlēja Valmierā, Armands - Baronā - aut.). Bija forši! Interesanta sajūta. Tad pagāja pāris nedēļas, un viss - jau kopā. Tas gads vispār bija tik dīvains... Beigās vēl abiem kopā vinnēt čempiona titulu. Nereāli.

Par jums abiem saka - nestandarta spēles stils un basketbola uztvere. No kurienes tā radusies?

Tiešām nav atbildes. Abi esam tendēti uz caurgājienu, bet Latvijā vairums ir trīnīšu metēji. Tā ir, Latvijas izlases stils vienmēr tāds ir bijis. Mums abiem tās saknes varbūt nāk no strītbola, jo arī Armands savulaik ļoti daudz to spēlēja, bet strītbolā daudz izšķir tieši caurgājiens un nestandarta lēmumi un kustības. Es pats strītbolu spēlēju jau no kādiem desmit gadiem, caurgājienus, driblu - tos pamazām esmu kaut kā apguvis.

Caurgājienus apgūst daudzi, bet tāda dabas dota talanta aizsūtīt pretinieku uz pretējo pusi pat ne ar mānķustību, bet reizēm vienkārši ar acu skatienu - tas ir baigais retums. Tajā Armands ir ģeniāls.

Jā, man varbūt nav tik ļoti nestandarta, bet viņš ar tādiem lēniem, gariem soļiem kaut kā spēj to pretinieku apmānīt tā, ka beigās paliek pilnīgi viens. Es nezinu, no kurienes tas ir nācis, bet pavisam noteikti tas ir talants. Neviens tā pa īstam nav atkodis, kā pret viņu spēlēt. Ja to varētu uztrenēt, tad to darītu daudzi.

Esi rūpīgāk pētījis brāļa spēli un pārņēmis kādus knifus?

Grūti tā kaut ko pārņemt, jo spēles laikā tāpat instinktīvi darīsi to, ko māki vislabāk - ķermeni nav tik viegli piemānīt. Tur jau darbojas automātika. Bet esmu noskatījies ļoti daudz viņa spēļu. Agrāk, kad vēl bija kasešnieki - viņam bija ļoti daudz ierakstu no spēlēm, kasestes vēl no Polijas laikiem, un es tās visas skatījos, man bija interesanti. Skatos joprojām, arī tagad - sekoju, kā vefam iet VTB līgā. Vienmēr esmu skatījies. Un visi tie video, kas par viņu uztaisīti - ar labākajiem momentiem - dažreiz tos atkal un atkal noskatos, kaut vai motivācijas dēļ, lai iedvesmotos. Viņam piemīt viens no skatāmākajiem spēles stiliem, kādu vispār esmu redzējis basketbolā.

Izklausās, ka lepojies ar vecāko brāli.

Viņš man vienmēr ir bijis paraugs, kuram gribēju līdzināties. (Pēc pauzes.) Basketbola laukumā. (Smejas.)

Aigars Šķēle

/

Romāns Kokšarovs, F64