Artis Ābols par tiem, kas atsaka izlasei

Sporta Avīze 10.maijs
 
Artis Ābols / Romāns Kokšarovs, F64
Viens no Latvijas labākajiem hokeja treneriem Artis Ābols arī šopavasar ir Boba Hārtlija asistents darbā ar hokeja valstsvienību. Janvāra numura Lielajā sarunā ar Arti pārrunājām arī tēmu, kas raisa ļoti pretrunīgus viedokļus – spēlētāju nevēlēšanos katru pavasari pavadīt izlases rīcībā un robiem, kas līdz ar to uzreiz veidojas sastāva komplektācijā.

Hārtlijs saka, ka Latvijas izlases lielais mērķis pārskatāmā nākotnē ir medaļas. Sapņojam?

Tad jābūt baigajai apstākļu sakritībai. Un ne jau vienā dienā. Mums ir vairāki labi jaunie, tajā pašā laikā Sotnieks, Meija - arī viņi vairs nav nekādi puišeļi. Vēl labā līmenī spēlēt gadus piecus, bet tomēr - jau 32. Un deviņus čempionātus pēc kārtas braukt un spēlēt - jūs taču arī saprotiet. Tu esi patriots, bet - iztēlojies arī to spēlētāju! Ņemsim to pašu Kristapu [Sotnieku] - tagad viņš spēlē Krievijā. Labi, kādreiz atbrauc sieva ar dēlu ciemos, varbūt kādu brīdi padzīvo. Bet viņš nav mašīna, viņš atbrauc mājās un grib būt cilvēks! Viņš spēlējis pēdējos deviņos pasaules čempionātos. Un, ja paņemam Ladas hokejistu, krievu, kurš nav spēlējis nevienā čempionātā, salīdzinot ar viņu Soča šo deviņu gadu laikā ir nospēlējis par divām sezonām vairāk. Tīri, ja paskaitām spēles. Tā ir mūsu nabadzība, ka mums šādi jānodzen cilvēkus. Teiksim, Janka Sprukts godīgi pasaka: bļāviens, es nebraukšu spēlēt - es esmu piekusis, man ir ģimene mājās. “Ak tad tā?! Tagad, kad tu esi miljonu nopelnījis...” Visi uzreiz kabatā skatās! Klausies, bet ne jau viņš vainīgs, ka ir Latvijā vienīgais centrs! Uz kuru visi tagad rāda ar pirkstiem, ka viņš nav patriots... To es nesaprotu. Viņam ir ģimene, pusgadu nedarīti darbi. Kad tad viņš dzīvos? Kad gatavosies sezonai? Visi tagad uzskata, ka tas ir Latvijas hokeja īpašums: kā pavasaris, tā - tev taču ir jābūt! Tas ir tavs pienākums!

Un tad viņš tur pārguris aizbrauc, un jebkurā gadījumā izrādās kretīns - jo nevar paspēlēt.

Vai, kā tagad Soča - traumēts, staigā saķertu galvu. Toljati mani tūlīt izmetīs ārā... Saku - nomierinies! Mani izmetīs pirmo! A kā es nākamajam gadam līgumu dabūšu? Nu, un ko man viņam atbildēt? Nekas, federācija baros, jo tu deviņus pavasarus pēc kārtas izlasē nokapāji? Un ne jau līdz 60 gadiem viņi spēlē. Jā, protams, šobrīd mums ir paveicies, ka esam tikuši pie KHL - man Zviedrijā tā nemaksāja, kā tagad maksā kā trenerim. Tur dzīvoju no algas līdz algai. Jā, tā tas ir, ko tur slēpt. Bet - tu par to visu maksā! Un nav tas spēlētājs vainīgs, ka tu, kas viņu kritizē, 16 gados izvēlējies staigāt pa disenēm, dzert aliņus un tagad strādā kaut kur fabrikā, kamēr viņš tās vasaras lēja sviedrus nometnēs. Kas vairāk iegulda, tas arī vairāk saņem. Zvaigznes sastājās, izveidoja tādu līgu [KHL], tādu klubu, un te nu mēs esam. Pirms gadiem 15 zviedru hokeja žurnālā lasīju interviju ar Tēmu Selanni, viņš vēl spēlēja Anaheimā, savos ziedu laikos, un tajā viņš pateica: “Kad es lasu, cik man maksā vienā gadā, man tirpas iet - tas nav normāli! Bet ko man darīt, ja tāds ir tirgus? Es saku paldies un ņemu pretī!” Un tobrīd tie bija kādi pieci miljoni, pat ne tās summas, kas apgrozās tagad! Tāpēc, atgriežoties pie spēlētājiem - ko mums pārmest? Arī viņiem ir ģimene un dzīve ārpus hokeja. Un vēlreiz atkārtoju - tā nav viņu vaina, bet mūsu nabadzība, ka mums bez Sprukta nav ko ielikt centrā. Teds [Nolans, tolaik Latvijas izlases galvenais treneris] sašūmējās: “Ko? Nenāks?! Nav apmierināts?! Nafig, viņš mums nav vajadzīgs!” Es saku: “Eu, eu, eu, eu - mierīgi, mierīgi.” Jo Tedam tobrīd likās - tūlīt taču brauks spēlētāji! Tūlīt būs klāt! Saku - klausies, mums ir divi centri. Janka numur viens, un Džeriņš numur divi. Viss. Vairāk centru Latvijai nav. Viņš uz mani skatās. “Kā?” Saku vēlreiz: “Divi centri. Un ir vairākums, mazākums un iemetieni. Mums viņu vajag!” Bet viņš skatās un domā, ka es esmu slims! “WTF?!” Nu, nav! Nav mums. Ilgi skaidroju. Ka tie, kas ir nākamie, tajā līmenī nevar spēlēt.