Baltiņš: "Pie mājas stāv džips, bet viņš lamā visu pasauli..."

Sporta Avīze 7.marts
 
Vilnis Baltiņš / Romāns Kokšarovs, F64
"Sēdēt Rīgā kantorī, rakstīt pekstiņus, runāt muļķības televizorā, iet uz pieņemšanām un dižoties ar kaut ko? Vai tad tā ir dzīve? Tas nav nekas! Lūk, te ir īstā dzīve," secinājis atjaunotās Latvijas Olimpiskās komitejas pirmais prezidents Vilnis Baltiņš. Pie Viļņa Ugālē ciemojāmies īsi pirms Rio olimpiskajām spēlēm aizpērn, un, lūk, kā toreiz sākās mūsu pamatīgā saruna...

Cilvēkus bieži dzird sakām - tā nav Latvija, par kuru cīnījāmies. Tu arī cīnījies. Šī ir tava Latvija?

Man nav ko atbildēt. Un vispār - vai es cīnījos? Vai tie, kas gāja uz barikādēm par kaut ko cīnījās?! Tas vienkārši bija masu protests - ko mēs gribam. Nu baigie varoņi! Bet man ir cits jautājums - vai tagad šie dzīves noliedzēji ietu aizstāvēt Latviju, ja parādītos zaļie cilvēciņi? Es ietu! Es būtu mežā un cīnītos par brīvu Latviju. Visādi var uz dzīvi skatīties, bet man ir pase, mēs braucam uz olimpiskajām spēlēm, pasaulē esam kā tauta, man neviens neko nediktē, viss atkarīgs no manis paša. Esmu laimīgs. Negatīvās puses dzīvē būs vienmēr. Bet šāda runāšana un spriešana parasti ir tiem, kas ļoti labi dzīvo. Pie mājas stāv džips, bet viņš lamā visu pasauli! Vienmēr un visos laikos cilvēki sūdzējušies par dzīvi. Šeit, Ugāles pusē, lielu gaušanos nedzirdu. Visi tagad dzīvo labāk nekā krievu laikos. Visi! Pēdējais nabags, kuram ir maza pensija - ieej viņa istabā, ledusskapis pilns. Bet negatīvisms, kas tiek mākslīgi kultivēts, ir šausmīgs. Lielā mērā tas nāk līdzi no padomju laikiem. Dzīvojam divdesmit piecus gadus neatkarīgā valstī, bet joprojām neesam atrāvušies no tās sistēmas.

Arī sports?

Sports vispār ļoti labi ilustrē mūsu dzīvi. Jā, pasaulē arī sports iet nepareizā virzienā. Ir tāpat kā Romas laikā, kad olimpiskās idejas tika novestas līdz absurdam. Pasaules sportā valda šovbizness un sports kļuvis par šovbiznesa prospektu. Jūs taču arī tagad rakstāt tikai par naudu! Kur notiek šovbizness, to aprakstiet, veiciniet un apkalpojiet. Paprasi tagad kādam, kas ir sports? Cilvēkiem tas asociējas tikai ar Kristapu Porziņģi, šovu, visu to amerikānisko padarīšanu. Tas būtu normāli, ja neietekmētu domāšanu. Vai Latvijas un Krievijas apstākļos lielais šovbizness ir tirgus? Nē, taču! Tur nekādas peļņas nav. No kaut kurienes tiek ņemta nauda un grūsta tur iekšā... Tas ir VEF, tas ir Dinamo. Vai tas ir labi? Vajag paskatīties kritiski. Kāpēc Amerikā tā attīstās basketbols? Studentam nedrīkst maksāt neko, bet meistarības līmenis kāds! Mūsējie tik grūž iekšā naudu. Vai individuālajos sporta veidos. Padomju laikos visi bijām vienādi - futbolists vai airētājs, bija kaut kāda alga, ēdināšanas taloni un prēmijas par uzvarām. Visiem vienādas! Daudzi treneri mums vēl ir no vecajiem laikiem, sak - es esmu desmitais pasaulē un neko par to nesaņemu, basketbolists tikai tūkstošais vai desmittūkstošais pasaulē, bet pelna tādu piķi... Kāpēc tik netaisnīgi?! Šāda salīdzināšana ar vecajiem laikiem arī rada to diskusiju, kāpēc gājām uz barikādēm. Toreiz tikpat kā par velti varēja braukt ar tramvaju, bet tagad nevar... Cilvēki nesaprot, ka mēs dzīvojam pavisam citā sistēmā. Toreiz naudas nebija vispār kā tādas! Bija algu fonds, Valsts Plāns, 250 miljoniem izdalīja kaut kādu naudu, kas bija viņiem ķešā, bet pārējā nauda un cilvēka dzīve kā tāda tika saplānota. “Kā toreiz tā varēja būt, bet tagad nav?” Tāpēc, ka dzīvojam pilnīgi citā sistēmā - valsts ar nodokļiem tagad paņem naudu no cilvēkiem un valsts spriež, cik kuram sektoram var iedot. Cik policijai, skolām, slimnīcām. Bet viss pārējais, ieskaitot nodarbošanos ar sportu, ir katra paša ziņā. Slovēņi, kad rakstīja savu Sporta likumu, bija gudrāki par mums, jau pirmajā teikumā ierakstot, ka sports ir indivīda paša problēma. Šī ir viena lieta, kāpēc tagad cilvēki saka, ka neietu uz barikādēm. “Jo toreiz bija, bet tagad vairs nav...” Bet, atbildot konkrēti uz jautājumu - sports ir mūžīgs! Tas bijis vienmēr un vienmēr arī būs. Cilvēks modelē dabu, sports jau nevar būt uz galu.

Tu šad tad pats sevi noniecini, bet neatkarības atgūšanas laikos biji viens no nozīmīgākajiem vecās sistēmas grāvējiem.

Nedomāju gan. Tagad politiķi arī mēģina dalīt nopelnus - ka es, redz, biju tur un tur, un biju nāvīgi nozīmīgs, bet kaut kādi čekisti mums traucēja. Kā Pilsoņu kongresam. Bet patiesība bija mazliet cita. Pirms vairākiem gadiem, kad vēl bija dzīvs bijušās PSRS pēdējais Ārlietu ministrs Eduards Ševarnadze, Ivars Seleckis un Tālis Margēvičs viņu intervēja. Intervija bijusi iecerēta uz pusstundu, bet beigās parunājuši no sirds. Uz jautājumu, kurus no Latvijas politiķiem Ševranadze pazīst, viņš atbildēja, ka nezina nevienu - ka tam nav nekādas nozīmes. “Izšķirošais bija, kad jūs, visas trīs Baltijas valstis, nostājāties un sadevāties rokās. Boļšaja krov! Mi poņaļi, čto tam budet boļšaja krov.” (Daudz asiņu! Mēs sapratām, ka būs jāizlej daudz asiņu - krievu val.) Tāpēc kaut kādi mēģinājumi izspīlēt ārā Latvijas lomu man izraisa smaidu. Tā bija pasaules problēma! Vai bija kāda konkrēta cilvēka lomu, kurš atbraucis uz barikādēm? Šaubos. Tās visas bija demonstrācijas - ka mēs esam gatavi mirt, bet gribam būt brīvi. Un vai tad tagad tā nav? Bet, visu reducē tikai uz vienu - piķis, piķis, piķis! Porziņģis, Porziņģis, Porziņģis! Tas ir šausmīgi! No vienas puses jau tas stimulē sporta attīstību: es gribu būt kā Porziņģis! Bet reizē nodara arī šausmīgu ļaunumu. Es zinu, kā tas notiek, jo esmu strādājis par treneri. Cilvēka motivācija - es būšu tas un tas. Treneris mudina trenēties cītīgāk, par mācībām skolā piemirstas. Bet 99,9 procentos jau tur nesanāk tas Porziņģis. Un tad ir baigā netaisnības sajūta.

Vilnis Baltiņš

/

no personiskā arhīva