Lelde Priedulēna: vispirms olimpiāde, tad skalpelis...

Sporta Avīze 16.februāris
 
Lelde Priedulēna / Romāns Kokšarovs, F64
Krustenisko saišu plīsums – tā ir ļoti slikta ziņa, ko saņemt jebkuram sportistam. Taču, ja tas notiek, gatavojoties olimpiskajai sezonai, pusgadu pirms četrgades nozīmīgākā starta – tas jau ir spriedums. Nežēlīgs un neatgriezenisks. Dažas mokošas sekundes no savas dzīves ar šādu domu šovasar bija spiesta sadzīvot arī Latvijas labākā skeletoniste Lelde Priedulēna – līdz brīdim, kad no galda pretējā pusē sēdošā doka mutes pēkšņi izskanēja cerīgais – bet... Šodien Phjončhanā Lelde dosies uz starta, apliecinot, ka ar gribasspēku un mērķtiecību iespējams ir viss. Plašāku materiālu par viņu publicējām pirms šīs sezonas.

No Sočiem uz Koreju - pa amerikāņu kalniņiem

Iespēju 20 gadu vecumā aizbraukt uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm bijusī sprintere Lelde Priedulēna pirms četriem gadiem ieguva, pateicoties wild card, taču tur, Sočos, paņēma maksimumu - 14. vietu un, kas vēl svarīgāk, apziņu, ka, turpinot strādāt, nākamajā olimpiādē jau var pacīnīties ja ne par medaļu, tad par sešinieku noteikti. Taču pēcolimpiskā sezona izvērtās pagalam nesekmīga. Augstākā vieta bija 13., kas sasniegta pasaules čempionātā, bet cerību spārnotajā pasaules junioru čempionātā nācās samierināties ar koka medaļu. Pēc sezonas Lelde apsēdās pie galda ar treneri Daini Dukuru un vaļsirdīgi atzinās, ka neredz jēgu turpināt.

Tomēr vieta Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā bija iegūta, bet augstskolā atlika nokārtot vien pāris parādus un bakalaura darbu - kas nozīmēja, ka atkritīs apgrūtinošā nepieciešamība regulāri skraidīt no Siguldas uz Rīgu un atpakaļ. Priedulēna nolēma pamēģināt, visu uzmanību veltot sportam. Tas atmaksājās jau pirmajos Pasaules kausa posmos, trīs reizes finišējot sešiniekā. 2016. gada sākumā tika iegūts pasaules junioru čempiones tituls, bet sezona noslēdzās ar ceturto vietu Pasaules kausa posmā Kēnigszē, kur no medaļas Leldi šķīra tikai nieka sekundes simtdaļa. Tas jau atkal bija sulīgs burkāns pirms nākamās sezonas - nu vajadzēja uzstādīt vēl augstākus mērķus, lai līdzjutēju iepazītā cepurīte ar uzrakstu Thank God I’m a Latvian (Paldies Dievam esmu latviete - angļu val.) beidzot būtu redzama arī uz goda pjedestāla!

Tomēr cerētais lidojums atkal apsīka. 2016./2017. gada sezonā Priedulēnai divreiz izdevās iebraukt sešiniekā Pasaules kausa posmos, Eiropas un pasaules čempionātos iegūta septītā vieta - it kā nebija slikti, taču... Gaidīts tika vairāk. Jo īpaši, Pasaules kausa pēdējā posmā olimpiskajā Phjončhanas trasē, kur latviete ierindojās 14. vietā. Tātad tajā pat pozīcijā, kā Soču olimpiādē... „Pietrūka vienu sacensību, kurās būtu izdevies izšaut. It kā stabila sezona, bet nebija tādu emociju, kā pēc uzvaras pasaules junioru čempionātā vai ceturtās vietas Kēnigszē. Trūka emocionālā lādiņa,” atzīst sportiste. Arī ar olimpisko trasi saprasties neizdevās - devītā virāža kategoriski atteicās draudzēties. Ja līdz tai braucieni bija labi, tad, sākot no devītās - laiks pazaudēts gan treniņos, gan vēlāk arī sacensībās.

Pēc garās sezonas sekoja pusotrs mēnesis atpūtai, bet maija vidū sportiste sāka sagatavot ķermeni pirmajai nometnei. Darbs ritēja pēc jau ierastā grafika: intensīvajā nedēļā treniņi divreiz dienā - pirmais stadionā, otrais svaru zālē, bet nākamajā atslodze - pa vienam treniņam pirmdien, trešdien un piektdien. Lelde jutās spēka pilna un gatava darbam.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā