Niedola: "Sports nav visa mana dzīve"

Sporta Avīze 22.janvāris
 
Sabīne Niedola / Jānis Vecbrālis, F64
Pirms gadiem desmit Sabīne Niedola bija Latvijas sieviešu basketbola spilgtākā jaunā zvaigzne, taču prognozes par spožo nākotni un Latvijas izlases līderes lomu palikušas nepiepildītas. Pirms diviem gadiem devāmies uz Sabīnes dzimto Liepāju, lai uzklausītu viņas stāstu. Spēlētāja tobrīd atradās dzīves krustcelēs, taču ar skaidru apziņu – sports nav dzīves piepildījums.

Atzinību Niedolai bijis daudz - Liepājas, Latvijas, arī starptautiskā līmenī. Uzlecošās zvaigznes nominācijas Latvijas Gada balvā sportā - pat vairākas. “Bija laiks, kad dažādu apbalvojumu bija tik daudz, ka nespēju tos pienācīgi novērtēt. Krāvu tik plauktā,” Sabīne neslēpj. “Kaut gan šāda uzmanība man - tas viennozīmīgi bija pagodinājums. Taču tobrīd par to tā īsti nemaz neaizdomājos. Tikai tagad, kad tu sāc atgādināt, sāku domāt: uh, tie tik bija laiki! Bet tolaik eiforijas sajūtas nebija.” Tas, ka tagad viņas vietu starmešu gaismā ieņēmuši jau citi, emocijas neraisot.

Nav Latvijā otras tādas sportistes vai sportista, kas Latvijas izlases kreklu jaunatnes sacensībās būtu vilcis mugurā tik bieži, kā to darījusi Sabīne Niedola. Kamēr skolas biedri laiski pavadīja vasaras, Sabīne trenējās un spēlēja, un tagad neslēpj - šāda savā ziņā neizdzīvotā bērnība vēlāk likusi par sevi manīt. «Man nebija nevienas brīvas vasaras - visas tika pavadītas kādā izlasē. Kad beidzot pie tādas tiku, bija tikai viena doma: iet trakot un ārdīties! Tagad jau tas manī pierimis, bet pirmā brīvā vasara bija traka. It kā no krātiņa būtu tikusi ārā...”

Vieglās uzbrucējas pozīcijā Niedola nejutās savā ādā un straujai ampluā maiņai izrādījās negatava, savukārt spēka uzbrucējas pozīcijā augstākās raudzes vienības viņas virzienā neskatījās mazā auguma dēļ. Savu līdzšinējo karjeru viņa bez ilgas domāšanas veikli saliek kopā simboliskā kardiogrammā. “Jaunatnes izlašu laiks - tas bija kā skrējiens kalnā. Spēlēšana Latvijas pieaugušo izlasē bija virsotne. Kritums iestājās, uzsākot leģionāres gaitas. Gan Francijā, gan Spānijā - viss gāja uz leju, jo spēles laiks bija neliels. Zemākais punkts bija krustenisko saišu plīsums. Bet es nesaku, ka tā bija briesmīga nelaime. Tagad, kopš spēlēšanas Cēsīs, līkne atkal iet uz augšu. Un ceru, ka tā turpināsies.”

Tomēr tālejošus mērķus savai turpmākai karjerai Niedola neizvirza. “Ar gadiem esmu sapratusi to, ka sports nav visa mana dzīve. Laiku atpakaļ nepagriezīsi, neizlabosi to, kas bijis. Varu tikai turpināt strādāt ar domu par gaišāku nākotni. Nākamsezon es noteikti vēl spēlēšu. Pēc tam...” Sabīne ietur nelielu pauzi. “Man apetīte joprojām rodas ēdot. Ja būs laba sezona, noteikti gribēšu turpināt,” lakoniski, tipiskā liepājnieku manierē, noteic Niedola. “Visās Latvijas izlasēs esmu izspēlējusies, turklāt visās - ar vairākiem piegājieniem. Basketbola spēlēšana nav mans dzīves lielais mērķis, taču vēlos ar to vēl dažus gadus nopietni nodarboties. Konkrētu, skaļu mērķu man nav - gribētos vien, lai katra nākamā komanda būtu spēcīgāka par iepriekšējo. Citādi nav jēgas.”

Kad jūlija vidū apciemojām Sabīni viņas dzimtajā Liepājā, no viņas izstaroja pozitīvisms un absolūts miers. Jāatzīst - Latvijas sportā viņas ir savā ziņā unikāla personība. Agri celta debesīs, tikpat agri - priekšlaicīgi norakstīta un drīz vien piemirsta. 24 gadu vecumā piedzīvojusi tik, cik vairums nepiedzīvo visas karjeras laikā, un pretēji daudziem citiem Latvijas sportistiem - spējīga paškritiski novērtēt sevi un neieslīgt depresijā par to, kas it kā palicis nesasniegts. Spēlēju basketbolu, jo man patīk to darīt - tik vienkārši un reizē loģiski secina viņa pati.