Direktoriņš Dāvis, kurš dzīvē nepazudīs

Sporta Avīze 9.janvāris
 
Dāvis Bertāns / Scanpix
Aizvadītajā naktī NBA čempionātā savu līdz šim spožāko spēli, pretinieku grozā sametot 28 punktus, aizvadīja Dāvis Bertāns. Plašāku materiālu par basketbolā unikālo Bertānu ģimeni Sporta Avīzē varēja lasīt pirms gada, un toreiz vecāki un skolotāji pastāstīja šo to par Dāvja bērnības izgājieniem.

Vēl pirms treniņu uzsākšanas Dāvis kādā rudens dienā ar klasi bija devies ekskursijā uz Valmieru. Ņemot vērā, ka tēvs vairs nevarēja gaidīt Dāvi Rūjienā, jo viņam bija jādodas uz treniņu Valmieras 5. vidusskolā, tika nolemts, ka šoferis Laimonis izlaidīs Dāvi pie skolas, kur puiku pieskatīs dežurante Silvija. Liels bija vecāku pārsteigums, kad ceļā uz Valmieru teju pie pašas pilsētas robežas viņi pamanīja pretī brienam mazu noraudājušos zēnu. Dāvis bija sēdējis zālē un garlaikojies. Secinājis, ka apkārt nav pazīstamu cilvēku, viņš piecēlies, izgājis no skolas un devies mājup, uz Rūjienu. Stāsts ar laimīgām beigām, pēc kura Dāvis uz kādu laiku tika pie iesaukas par godu leģendārajam Valmierā dzimušajam soļotājam - Daliņš...

1. klasē Dāvis bijis kluss un kautrīgs zēns ar sārtiem vaigiem, atminas viņa pirmā klases audzinātāja Elita Treiere. Mācībās Dāvis paveica to, ko viņam lika izdarīt, bet nedarīja neko lieku, jo jau kopš agra vecuma pirmajā vietā bija basketbola bumba. 3. klasē viņš skolā radīja apvērsumu, ierodoties frizūrā, par kuru todien runāja visi skolēni. Brāļi bija pierunājuši mammu palīdzēt un nokrāsojuši matus oranžās bumbas krāsā, izdzenot un iekrāsojot bumbas šuvju vietas melnā krāsā. Dāvim jau tolaik paticis vadīt un organizēt. «Manā vietā jau treniņus arī gribēja vadīt,» nosmej Dainis, kurš pāris reizes pēc šādiem dēla izlēcieniem aizsūtījis Dāvi uz mājām. Bez tiesībām uz apžēlošanu.

Brāļi jau iepriekš zināja, ka Ziemassvētkos radu saime viņiem būs sarūpējusi jaunas botas, kas nebija nekāds lētais prieks. Tādēļ īpaši sāpīgi bija tad, kad Dāvis nesen dāvanā saņemtos apavus aizmirsa sporta zālē. Nākamajā dienā pie sienas jau bija aicinājums atradējam atdot botas, kuras jaunajam basketbolistam ir vienīgās. Aizkustinošā uzruna acīmredzot izkausēja atradēja sirdi, un vēl pēc dienas botas stāvēja sporta zālē uz galdiņa. Līdzīgs atgadījums notika dažus gadus vēlāk, kad Dāvis jau trenējās Rīgā, un arī toreiz viņš botas atguva. Bet pēdējos gados ar klubā un izlasē iegūtajiem basketbola apaviem puiši ir apgādājuši daudzus mazos bumbotājus.

Dāvim varen labi padevusies adīšana, bet 7. klasē viņš sacerējis dzejoli, kuru joprojām saglabājusi skolotāja Pakalne. “Izpalīdzīgs un draudzīgs. Bet mazliet arī tāds direktoriņš,” Dāvi raksturo viņa sākumskolas klases audzinātāja. Sava doma viņam bijusi jau bērnībā. Evija Pakalne stāsta, ka Dāvis bijis šerpāks. Jau tad bija skaidrs, ka viņš dzīvē nepazudīs. Atradīs spraugas, pa kurām izlīst, ja vajadzēs, izmantos kādas viltības vai liks lietā savu cīnītāja dabu.