Neērtais Ķipurs. Olimpiskajam čempionam – 60!

Sporta Avīze 3.janvāris
 
Jānis Ķipurs / Vladislavs Proškins, F64
Jāni Ķipuru visprecīzāk raksturo divi vārdi – olimpiskais čempions. Cilvēks ar stāju, pārliecību par savām spējām, neslēptu godkāri. Nelokāms un principiāls. Daži teic – pārlieku. 20 garus gadus kā treneris strādājis bobsleja lielvalstīs, sagatavojis 12 olimpiskos medaļniekus, bet nekad nav strādājis ar Latvijas izlasi. Daudz konfliktējis, bet savai sirdsapziņai nekad nav palicis parādā. Šodien viņam paliek 60. Ar Jāni sarunājāmies pirms trim gadiem.

(..) Pie tevis trenētajām komandām nav Latvijas izlases. Kāpēc?

Nezinu. Šo jautājumu vajadzētu uzdot Latvijas Bobsleja federācijas pārstāvjiem.

Piedāvājumi ir bijuši?

Nopietni - nav. Kad Jānis Kols sāka strādāt par federācijas prezidentu, viņš kā biznesa cilvēks nāca ar nopietnu biznesa cilvēka attieksmi. Kā pasaulē pieņemts. Tika organizēts treneru konkurss - sak, izvēlēsimies labāko. Prūsis, Skrastiņš un es tikām uzaicināti iesniegt savu redzējumu par Latvijas bobsleja attīstību. Iesniedzām savus redzējumus. Tad lūdza nosaukt aptuveno samaksu, ko vēlamies saņemt par darbu. Prūsis bija nosaucis viszemāko summu, Prūsis arī tika pie amata.

Tas bija vienīgais iemesls?

Es domāju, ka vienīgais. Domāju, ka mana programma nebija ne ar ko sliktāka. Tas konkurss vairāk izskatījās pēc atrādīšanās, jo izlemts droši vien bija jau iepriekš. Ne brīdi nesaku, ka Prūsis ir slikts treneris. Rezultāti pierāda, cik labs viņš ir.

Nav žēl, ka nekad nav sanācis trenēt Latvijas izlasi?

Es sevi nekādā gadījumā par to negraužu. Ja mani būtu izraudzījušies par Latvijas izlases treneri, mēs būtu strādājuši pēc manas programmas. Droši vien vēl niknāk nekā pie Sanda. Sandis ir mazliet mierīgāks, nemāk tik asi iebilst kādām muļķībām vai neizdarībām. Es to būtu darījis asāk, un varbūt arī tās bija bailes - ka manis dēļ kādam būs jācieš. Iespējams, savu lomu nospēlēja arī tas, ka man nav augstākās pedagoģiskās izglītības.

Tolaik tā vēl nebija likumdošanā iestrādāta obligāta prasība, bet tagad...

...man te nemaz nav ko meklēt!

Mēs gadu gaitā daudz esam dzirdējuši runas par to, cik labi būtu, ja Skrastiņam, Ķipuram un citiem treneriem nebūtu jāstrādā ārzemēs, rocība ļautu viņus visus piesaistīt Latvijas izlasei. Tajā pašā laikā bobslejam tuvāk stāvoši cilvēki saka, ka visas Latvijas bobsleja spēcīgākās personības nevarētu kopā sastrādāties.

Piekrītu. Droši vien, ka tā būtu. Tiesa, ar Skrastiņu esam kopā strādājuši ASV izlasē. Mēs ļoti labi sastrādājāmies. Kā tas būtu Latvijas izlasē... Ja rūpīgi būtu sadalīti pienākumi un katrs paliktu savā nišā, viss būtu kārtībā, bet parasti jau cilvēki domā, kur vēl varētu pieķerties palīdzēt. Un, pārkāpjot sava atbildības lauciņa robežu un iekāpjot citā, var sākties nesaprašanās.

Latvijas izlasē par konsultantu varētu strādāt?

Es jau visu savu trenera karjeru tāds neoficiāls konsultants esmu bijis. Latviešu piloti ar mani regulāri konsultējušies. Līgums man vienmēr ir aizliedzis to darīt, taču, godīgi sakot, šis punkts mazliet tika pārkāpts. Nagi jau niez... Taču jāsaprot - šāda palīdzība nav sistemātiska, tas nav nopietns darbs ar pilotiem.

Folklorizējies stāsts, kā tu, Ekmanis un Poikāns palīdzējāt spert pirmos pilota soļus Oskaram Melbārim un Uģim Žaļimam. Oskars ir stāstījis, ka vienā treniņā tu biji viņa stūmējs, un jūs piedzīvojāt kritienu. Un kāds viņam par to bija kauns...

(Smejas.) To es pamanīju. Tā ir Melbārža rakstura iezīme - pieticīgums, pārdzīvošana sevī. Viņam stūmējs kavēja treniņu, un es teicu, ka nobraukšu kā stūmējs. Viņš bija ļoti satraucies, mēģināja atrunāties, taču beigās es viņu pierunāju. Teicu, ka esmu tāds pats sportists, neesmu čaiņiks - zinu, kas var notikt. Taču manīju, cik ļoti satraucies viņš bija. Un braucienā patiešām piedzīvojām kritienu... Nekas ārkārtējs - nošļūcām līdz lejai, izrāpāmies ārā. Viņš bija totāli sašutis! Piegāju, uzsitu uz pleca un teicu: «Tāds ir sports!» Mierināju viņu. Taču viņš ļoti pārdzīvoja. Pats nebiju kādu labu laiciņu kritis, taču tā ir bobsleja ikdiena, par ko sevišķi nerunā un nepārdzīvo.

Ko Ķipurs bobslejā vēl grib pieredzēt?

Es būtu laimīgs apkampt kādu latviešu olimpisko čempionu ekipāžu. Ir pienācis tas brīdis, kad esam to pelnījuši.