Sorokins par Kazahstānu

Sporta Avīze 21.septembris
 
Sporta Avīze
“Sporta Avīzes” trešajā numurā palūkojāmies uz pašmāju hokejistiem, kuri spēlējuši lielajā Kazahstānā. Viņu vidū ir arī Oļegs Sorokins.

So­ro­kins Ka­zah­stā­nā bei­dza sa­vas pro­fe­si­onā­lā spē­lē­tā­ja gai­tas. Viņš diez­gan īsu brī­di uz­spē­lē­ja Ka­ra­gan­das Sary-Ar­ka ko­man­dā. “Ka­zah­stā­nas laiks bi­ja īpašs ar at­grie­ša­nos ta­jā, ko pie­re­dzē­ju Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā. Ne pa­vi­sam, bet dau­dzas lie­tas bi­ja lī­dzī­gas kā PSRS lai­kos - dzī­vo­ša­na bā­zē, ko­pī­ga brauk­ša­na ēst, stin­gri tre­ne­ru ska­tie­ni.” Vi­ņam se­viš­ķas vēl­mes la­vī­ties ār­ā no bā­zes ne­bi­ja, ta­ču bi­ja spē­lē­tā­ji, kas cen­tās būt ra­do­ši un ik pa lai­kam ap­iet stin­gros klu­ba iz­vir­zī­tos no­tei­ku­mus. “Bi­ja pui­ši, kas gri­bē­ja kā­du nak­ti pa­va­dīt kaut kur ci­tur, ne­vis bā­zē. Ņe­mot vē­rā to, ka mums bā­zē bi­ja videonovēroša­na un arī sargs, lai tik­tu prom, nā­cās sar­gam kaut ko ie­mak­sāt. Par to es smai­dī­ju kat­ru die­nu.”

Ar sa­dzī­ves ap­stāk­ļiem klu­ba bā­zē So­ro­kins bi­ja ap­mie­ri­nāts, tā­pat arī ēdi­nā­ša­na bi­ju­si so­lī­da, kaut īs­ti ne­bi­ja pie­lā­go­ta pro­fe­si­onā­liem spor­tis­tiem. “Ka­ra­gan­dā bā­ze bi­ja ļo­ti la­ba, at­ra­dās pil­sē­tas cen­trā. Ho­ke­jis­tiem dzī­vo­ša­nas ap­stāk­ļi bi­ja la­bi. Tur bi­ja fantastisks me­di­cī­nis­kais no­dro­ši­nā­jums - pat Rī­gas Di­na­mo nav tā­du ie­kār­tu. Daudz nau­das ta­jā bi­ja ie­gul­dīts.” Pro­blē­mas ne­esot bi­ju­šas arī ar al­gas iz­mak­sām.

Arī par pil­sē­tu sū­dzī­bu So­ro­ki­nam nav - sa­ņē­ma to, ko bi­ja gai­dī­jis. “Ka­ra­gan­da bi­ja lie­la pil­sē­ta, ku­rā bi­ja diez­gan daudz vie­tu, uz ku­rām aiziet. Vei­ka­los bū­tī­bā bi­ja nopērkams viss. Tā­lāk no pil­sē­tas cen­tra val­dī­ja lie­la ne­tī­rī­ba, bet pil­sē­tas centrs bi­ja diez­gan labs. Ka­ra­gan­da bi­ja tā­da Krie­vi­jas lī­me­ņa pil­sē­ta - ne pa­ti at­tīs­tī­tā­kā, ne arī slik­tā­kā.”

To­mēr sa­vas īpat­nī­bas pie­re­dzē­ja arī So­ro­kins, ku­ram bi­ja grū­ti piln­vēr­tī­gi uz­tu­rēt se­vi for­mā sav­da­bī­go ie­ro­be­žo­ju­mu dēļ. “Man ko­man­dā gal­ve­nais tre­ne­ris bi­ja krievs, kurš, šķiet, ie­priekš vai­rāk bi­ja dar­bo­jies ar jaun­ie­šiem,” viņš stās­ta. “Tre­ne­ris mē­ģi­nā­ja no spē­lē­tā­jiem iz­spiest vi­su su­lu, vi­ņa tre­ni­ņu me­to­di­kā bi­ja ļo­ti no­piet­nas īpat­nī­bas. Pieredzē­ju­šam spē­lē­tā­jam bū­tī­bā ne­ļā­va tre­nē­ties. Trīs die­nas pirms spē­les mums bi­ja aiz­liegts ci­lāt sva­rus, bet es pie tā ne­bi­ju pie­ra­dis. Lai uz­tu­rē­tu mus­ku­ļus to­nu­sā, man va­ja­dzē­ja ci­tu pie­eju. Vie­nā ģēr­btu­ves da­ļā bi­ja sva­ru stie­ņi, un tre­ne­ris pa­stā­vī­gi ie­nā­ca pār­bau­dīt, vai kāds ne­strā­dā ar sva­riem. Un, ja kāds kaut ko ci­lā­ja, tad ti­ka no­pelts un no­la­māts. Sa­nā­ca, ka bi­ja jā­tre­nē­jas pa klu­so, lai uz­tu­rē­tu se­vi kaut kā­dā for­mā. Mēģināju ātr­i kaut ko pa­celt un ņemt nost sva­ru, lai ne­pie­ķer­tu, ka ar lie­lu sva­ru strādāju. Bi­ja grū­ti, jo tre­ni­ņi sa­nā­ca ne­re­gu­lā­ri.”

Pro­tams, ne­iz­ti­ka arī bez sa­dzī­ves īpat­nī­bām. “Mums bi­ja si­tu­āci­ja, kad ģēr­btu­ves vi­dū bi­ja iz­rak­ta lie­la bed­re - pār­is met­ri di­amet­rā, jo ka­na­li­zā­ci­jā bi­ja kā­di bo­jā­ju­mi, kā­du mē­ne­si gā­jām ap­kārt tai bed­rei,” sme­jo­ties at­ce­ras So­ro­kins. Viņš arī at­mi­nas kā­du gadī­ju­mu, kas rai­sī­jis sa­trau­ku­mu: “Vien­dien brau­cu ga­rām kā­dai de­viņ­stā­vu mā­jai, pēc trim die­nām brau­cu at­kal, un mā­jas vie­tā bi­ja gru­ve­šu kau­dze un po­li­ci­jas no­ro­be­žo­ta te­ri­to­ri­ja. Ka­ra­gan­dā sa­bru­ka ne­sen uz­cel­ta mā­ja, kas no­stā­vē­ja ga­du. La­bi, ka cil­vē­kus pa­spē­ja eva­ku­ēt.” Arī vi­ņu, lī­dzī­gi kā At­ira­vā spē­lē­ju­šos, ba­žī­gu da­rī­ja vis­ap­kārt novēro­ja­mā celt­nie­cī­bas kva­li­tā­te: “Tā bi­ja ļo­ti slik­ta - sā­kot ar bru­ģi uz tro­tu­āriem, bei­dzot ar mū­su hal­li. Tā it kā bi­ja jaun­a un no ār­pu­ses iz­ska­tī­jās la­bi, bet, ap­ska­to­ties tu­vāk, va­rē­ja ma­nīt vi­sā­das rup­jas celt­nie­cī­bas kļū­das.”

So­ro­kins ar Ka­zah­stā­nu sa­dzī­vo­jis mie­rī­gi, ta­ču at­se­viš­ķiem le­ģi­onā­riem, kam tur sastopa­mā men­ta­li­tā­te bi­ja pil­nī­gi sve­ša, gā­ja grū­tāk: “Pro­tams, dau­dzas de­ta­ļas ārzemnie­kam var lik­ties draus­mī­gas. Viens zviedrs ap­kārt stai­gā­ja kā dulls - vi­ņam par daudz ko bi­ja šoks. Viņš bi­ja Eiro­pas sti­la pie­kri­tējs, kurš uz so­li­ņa cen­tās būt ak­tīvs, bet tur tā nav pie­ņemts - tie, kas iz­lec, te­ju vai pēc muļ­ķiem iz­ska­tās.”

Oļegs So­ro­kins min lī­gas gal­ve­no trum­pi: “Ka­zah­stā­nas ho­ke­jā ir daudz nau­das. Nav brī­nums, ka šī lī­ga ir tik po­pu­lā­ra un tik daudz spē­lē­tā­ju uz tu­rie­ni do­das. Ka­zah­stā­na no­teik­ti ir no tām lī­gām, kur var kaut ko no­pel­nīt… Īpat­nī­ba ir tā­lie pār­brau­cie­ni, kas ir sma­gi, jo ļo­ti re­ti kad ko­man­da li­do ar lid­ma­šī­nu.”