Karjeras virsotne – Latvijas izlase

Sporta Avīze 11.septembris
 
Jānis Blūms / Lauris Aizupietis, F64
Jānim Blūmam šis ir septītais Eiropas čempionāts. Tas ir Latvijas izlases rekords, un tāds droši vien paliks veselu mūžību. Taču 35 gadus vecais aizsargs šobrīd Stambulā nav vienkārši veterāns, kam izrādīts pēdējais gods – viņa trīspunktnieki joprojām spēj nogalināt jebkuru aizsardzību! Komandas kapteinim nepieciešamās īpašības iemantojis jau bērnībā, no ģimenes. Pie Jāņa Saldū paviesojāmies pirms gada...

(..) Apsēdies savas vecās klases skolassolā, Blūms izstaipa kājas un pasmaida. Mēbeles tagad, protams, jau citas. Arī tāfele, uz kuras mudinu viņu uzrakstīt savas karjeras augstākās virsotnes apzīmējumu - Panathinaikos. Bet Jānis tā vietā uzraksta ko citu - Latvijas izlase. Un galā pieliek izsaukuma zīmi.

1996. gadā laikrakstam Saldus zeme Jānis kopā ar labāko draugu Anduli Vitti sniedz savu pirmo interviju. Vaicāts par vienaudžiem, kas staigā uz visām diskotēkām, iedzer, uzpīpē un vazājas pa Saldus ielām, Jānis 14 gadu vecumā prāto: „Tie jau, manuprāt, ir visīstākie jefiņi. Ko tad viņi darīs, kad izaugs lieli - bomži būs?” Bijām diezgan pareizi - mācījāmies normāli un spēlējām visus sporta veidus, atceras Andulis. Protams, bija arī dažas palaidnības, taču vairums brīvā laika tika pavadīts zem basketbola groza. Kamēr vēl turējās sniegs, puikas Blūmu ģimenes mājas otrajā stāvā Šakīla O’Nīla repa pavadībā stumdījās un grūstījās, cenšoties iedabūt švammes bumbiņu pie sienas pielipinātajā grozā. Kad sniegs beidzot nokusa, vilka rokās cimdus un piešaudīja grozu mājas pagalmā. Arvis stāsta, ka savstarpējās cīņas nereti mākslīgi novedis līdz izšķirošajam metienam un bieži vien mazo brāli sarūgtinājis līdz pat asarām - lai izjūt cīņu un zaudējuma rūgtumu. Tas palīdzēs novērtēt arī uzvaras prieku. Vecākais brālis ir pārliecināts, ka pārāk bieži ļaut uzvarēt nav pareizi. Dzīvē tā nenotiek un tad, sastopoties ar realitāti, sanāk rūgta vilšanās.

Puiši piedalījās sacensībās vairākos sporta veidos un brīvdienās parasti bija prom mačos. Bet māsas Arvitas skubināti Jānis un Andulis piedalījās arī pasākumos ārpus sporta zālēm un stadioniem, tolaik populāro televīzijas raidījumu Skabarga ieskaitot. Tajā Saldus puikas, pārģērbušies par Ivaru Kalniņu, Hariju Spanovski un Hariju Ozolu, ar dziesmu Man patīk Āfrikā, bija popielas nagla. Nebija jau tā, ka diskotēkas bija tabu, taču gan Jānim, gan Andulim vecāki bija stingri noteikuši, ka mājās jābūt līdz vienpadsmitiem vakarā un šis nosacījums ticis ievērots. Meitenes? Protams, simpātijas jau bijušas, bet tolaik skuķus apčamdīt sanācis tikai spēlējot basketbolu pret gados vecākām meitenēm. Mājās puikas bijuši reti, taču vecāki allaž zinājuši, ko viņi dara.

Neatlaidība un darba mīlestība Blūmu ģimenei ir asinīs. Katrs kaut ko dara un ikdienā cenšas arī viens otram palīdzēt. Māsa Arvita vēl tagad atceras, kā skolas gados vasaras sākumā Jānītis pārnācis no treniņa un bijis patiesā neizpratnē. „Iedomājies, aizeju uz treniņu, bet neviena cita nav.” Pēc mācību gada beigām pārējie bērni jau bija izklīduši pa laukiem, bet Jānītis ar sasprēgājušiem pirkstu galiem driblēja sporta zālē. Baigi sāp, bet man tas jādara, viņš teicis. Arī tiekšanās uz perfekcionismu ir nodota no paaudzes paaudzē. Neilgi pirms došanās prom Arvis čukstus paaicina mani sāņus un norāda uz malkas grēdu pie šķūnīša. Redzi? Spraugas starp pagalēm ar neapbruņotu aci no desmit metru attāluma ir grūti saskatīt.

Jānis Blūms

/

Romāns Kokšarovs, F64