Pulksteņmeistars Timma

Sporta Avīze 8.septembris
 
Jānis Timma / Romāns Kokšarovs, F64
Kad šā gada martā aicinājām uz lielo sarunu Jāni Timmu, paredzējām, ka šoruden viņš būs ļoti svarīgs zobrats Latvijas valstsvienības mehānismā, un līdz šim Stambulā krāslavietis to apliecinājis ar uzviju. Atceroties savu spēlētāja gaitu pirmsākumus, Jānis atzīstas – bijis gatavs uz visu, lai pats nakts melnumā oranžo bumbu nenāktos nomainīt pret segu un spilvenu...

Bērnudārzā biju garāks par visiem. Atceros, mamma man piekodināja - nedrīkst apbižot meitenes un augumā par mani mazākus. Tātad - nevienu...” nosmej Latvijas izlases uzbrucējs. “Man visu laiku apkārt bija basketbols. Kad vien tētis gāja uz zāli, es līdzi. Taču tas nebija piespiedu kārtā, un arī klapes uz acīm man nebija - ko tik citu neesmu izmēģinājis: visādus cīņas veidus, vieglatlētiku, futbolu. Agrāk bija sacensības starp skolām, starp reģioniem, un es piedalījos visur - spēlēju tautas bumbu, skrēju, grūdu lodi. Arī brīvajā cīņā lauzos. Daudz kur mēģināja pierunāt palikt. Taču visi zināja, ka esmu Raita dēls, un ka tur laikam īsti nav variantu... Un arī es pats neatradu neko, kas mani aizrautu vairāk nekā basketbols. Padevās un no rokas gāja gandrīz visi sporti, bet tieši basīts bija tas, kas mani līdz vēlām naktīm noturēja laukā. Līdz brīdim, kamēr uz ielām tika izslēgtas laternas, un mamma nāca meklēt, kur es esmu.”

Un kas tālāk? Brāziens? Mājas arests? “Es tik viegli nepadevos! Pēc kārtējās reizes, kad nokavēju solīto atgriešanos, mums mājās speciāli tika nopirkts pamatīgs pulkstenis - tā, lai nebūtu atrunu. Bet - pulksteni taču var pagriezt atpakaļ! Kad tovakar atgriezos, jaunais pulkstenis rādīja desmit, kaut gan patiesībā bija jau kādi pusdivpadsmit. Uztaisīju lielas acis un skaidroju mammai, ka neko nezinu - tu man teici desmitos būt mājās, un, re - pulkstenis tieši tik arī rāda... Visādus brīnumus izdomāju, lai tikai varētu būt laukumā un spēlēt. Mājās bija lodžija - mēs dzīvojām pirmajā stāvā, apakšā neviena nebija - kur gāju un lēkāju, tā bija mana privātā treniņzāle. Biju salasījies visādu informāciju un padomus, kādi nu tajā laikā bija pieejami, pats izstrādāju programmu, un pēc tās arī svīdu. Arī svariņi ap kājām - jā, bija tāda lieta. Vilku zem džinsām, gan staigāju, gan trenējos. Tas bija tāds laiks, kad likās - ir jāizmēģina viss, jāizdara viss iespējamais, jo ļoti to gribēju."

Jau tobrīd, agrā pavasarī, jautājs par Latvijas izases uzdevumiem Eiropas čempionātā, Jānis bija kodolīgs: “Medaļas. Viennozīmīgi. Ja Latvijas izlase ir labākajā sastāvā, es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai mēs nebūtu medaļās. Ja dabūsim visus večus sastāvā, uz mums skatīsies pavisam savādāk. No mums raustīsies visi, es garantēju!”