Repsis par spēlēšanu Maskavas “Dinamo” sešdesmitajos

Sporta Avīze 2.augusts
 
Sporta Avīze
Atzīmējot Jura Repša 70 gadu jubileju, 2014. gada pavasarī tikāmies ar leģendāro hokejistu, lai atminētos viņa aktīvākās spēlētāja karjeras laikus. Tajā skaitā spēlēšanu spēcīgajā Maskavas “Dinamo” komandā sešdesmitajos gados un cīņu par iekļūšanu PSRS izlasē.

“Kad uz Maskavu sauca otro reizi, devu piekrišanu. Vai riskēju? Droši vien. Tad visas komandas spēlēja ar trim uzbrucēju maiņām, bija vēl pāris rezervistu, kas spēlēt tika tad, kad kāds saslima vai dabūja traumu. Bet braucot uz Maskavu, man pat nebija doma, ka varu netikt sastāvā - man taču bija mērķis spēlēt un tikt PSRS izlasē.”

  1. gada vasarā Maskavas “Dinamo” bija laba brigāde. “Hokeja ļaudis droši vien atcerētos tādus spēlētājus kā Artjuhovu, Ponomarjovu, Petuhovu - viņi bija mani konkurenti. Vēl tagad atceros skapīti ģērbtuvē ar uzvārdu Ponomarjovs. Viņš bija tas, ko es noēdu. Pārbaudes spēle ar “Sibirj” nebija izdevusies, un nu pamēģināja mani. Iemetu savu golu un tiku spēlēt kopā ar Volkovu. Tolaik pieredzējušu uzbrucēju. Ja neprecīzi piespēlēju viņam ripu, iedevu piespēli aizmugurē vai kājās, dabūju noklausīties daudz ko par sevi... Pārējo visu varēju darīt, ko gribu, bet piespēle nedrīkstēja būt slikta. Piespēlei “Dinamo” bija augsta kultūra.”

Trīs sezonas Juris bija maiņā kopā ar Samočornovu un Jurzinovu, četras - ar Samočornovu un Motovilovu, kas bija viņa labākās sezonas. Pārsvarā tā bija “Dinamo” otrā maiņa ar ļoti specifisku uzdevumu. “Mūsu uzdevums bija laukumā turēt CSKA un “Spartak” pirmās maiņas: Vikulovu - Polupanovu - Firsovu un Staršinovu ar brāļiem Majoroviem. Neļaut viņiem iemest, bet pašiem gūt vārtus. Spēlēt pret šiem mums iznāca ļoti daudz.”

Ir diezgan daudz baumu, kāpēc Repsis nav ticis uz pasaules čempionātu. Vieni saka, ka sakāvies lidmašīnā ar Majorovu, citi saka, ka malā atstāts tāpēc, ka latvietis. To gadu PSRS izlases kapteinis Boriss Majorovs kaut kur izteicies, ka Juris spēlējis pārāk individuāli, ir vēl dzirdētas šādas tādas versijas. “Ar Majorovu es tiešām varēju būt saķēries, bet tikai ar Jevgeņiju, un tas notika hokeja laukumā spēlēs pret “Spartak”. Pa galvu varbūt arī viņam neiedevu, bet pie mazākās izdevības mēģināju to darīt - Žeņa bija provokators un vienmēr līda pie mums provocēt. Riebīgs kā čehs, kaut ko pateica, lai izsistu no līdzsvara. Tāds bija viņa uzdevums, bet mūsu maiņas uzdevums bija viņus neitralizēt. Tolaik PSRS izlasē daudz noteica spēlētāji paši. Un treneri vadošajiem spēlētājiem arī jautāja, kuru labāk ņemt. Ja bija jāizvēlas starp Jurzinovu un Ņikitinu, tad spēlētāji izvēlējās Jurzinovu, galu galā Volodja bija izlases komsorgs. Es - latvietis no Baltijas... Bēda bija arī tā, ka tolaik PSRS izlase visus uzvarēja un nebija nekādas vajadzības kaut ko kardināli mainīt. Arkādijs Černišovs - Maskavas “Dinamo” galvenais treneris - bija galvenais arī PSRS izlasē, bet toni tur noteica Anatolijs Tarasovs. Černišovs lieki negribēja uzņemties atbildību, bija slīpēts.”

Pirms 1969. gada pasaules čempionāta tika iemēģināts trijnieks Mišakovs - Jurzinovs - Repsis, pēc gada: Maļcevs - Staršinovs - Repsis, taču allaž Juris palika malā. Tajos gados pasaules čempionātam varēja pieteikt tikai 20 spēlētājus - divus vārtsargus, sešus vai septiņus aizsargus un 11 vai 12 uzbrucējus. Parasti tika ņemti 11 uzbrucēji, taču spēlēja ar trim maiņām, bet 1970. gadā aizsargs Ņikitins spēlēja arī kā uzbrucējs. Tātad Repsis divus gadus bija PSRS 12. labākais uzbrucējs...