Jānis Blūms – apzinīgums ir izrādījusies ļoti vērtīga īpašība

Sporta Avīze 26.jūnijs
 
F64
“Sporta Avīzes” 1. numurā, 2014. gada sākumā, lūdzām sportistus uzrakstīt vēstuli pašiem sev karjeras sākumā. Basketbolists Jānis Blūms agrākajam sev uzsvēra, ka galvenais ir ne brīdi nepazaudēt apzinīgumu.

“Tu tagad esi kāda liela ceļa sākumā. Ar lielu aizrautību un entuziasmu trenējies un spēlē, un varbūt tev vēl šobrīd nav lielu sapņu un augstu mērķu, taču es redzu, ka viss, ko dari, šobrīd ir pareizi, turpini tā! Es sāku trenēties 5. klasē - biju atnācis uz Saldu no mazas lauku skolas Lutriņos, un biju ļoti, ļoti kautrīgs. Patiešām! Man liekas, ka par meitenēm nedomāju un nerunāju līdz pat kādai 8. klasei.

Es toreiz treniņos biju ļoti apzinīgs, vispār pēc dabas esmu apzinīgs, un arī mācībās, lai arī es nebiju īpaši gudrs, nu, teiksim, man nebija teicamnieka atzīmes, vienmēr visu centos izpildīt, kaut vai norakstīt no kāda.

Tāpēc man liekas, ka apzinīgums ir izrādījusies ļoti vērtīga īpašība. Nebaidies, tā nav nekāda teicamnieku īpašība, tieši pretēji - šī īpašība man ir ļoti palīdzējusi manā sportista karjerā, jo šajā vecumā es nekad neiedomājos, ka spēlēšu tik augstā līmenī savā karjerā un būšu Latvijas izlases kapteinis.

Ja Tu jūti, ka Tevī šī īpašība ir, kaut kas urda un neliek mieru un liek darīt, tad seko tai un izdari visu, ko tajā brīdī Tu vari izdarīt, lai kas tas arī nebūtu! Varbūt pat nekādi nesaistīts ar sportu, taču tas ļoti palīdz audzināt raksturu.

Runājot par audzināšanu, arī vecāki mani ļoti stingri audzināja, turklāt paraugs man bija mans brālis. Viņš arī bija sportisks un ļoti apzinīgs, un es centos līdzināties viņam. Tu zini, es noteikti neko nedarītu citādi, un tāpēc arī Tev varu ieteikt darīt to pašu - treniņos izpildīt visu pēc labākās sirdsapziņas un vienmēr vēl vairāk. Protams, arī veiksme bijusi mana sabiedrotā, lai es kļūtu par labu sportistu. Liels bija tieši arī manas ģimenes nopelns, jo es nekad ar tādām blakus lietām kā alkohols, cigaretes, mega tusiņi un meitenes neesmu aizrāvies. Viņi mani kaut kā vienmēr noturēja ārpus tā, pat ne noturēja - es nebiju tā audzināts un mani tas nesaistīja. Atceros, ja man kādā brīdī kaut kas sakāpa galvā, tad māsa atgādināja - kas ir, sīkais, zvaigžņu slimība uznākusi? Un tad es atkal biju pie zemes.”