Anete Jēkabsone-Žogota par patriotismu

Sporta Avīze 20.jūnijs
 
Romāns Kokšarovs, F64
Vienā no pirmajiem “Sporta Avīzes” numuriem aprunājāmies ar basketbolisti Aneti Jēkabsoni-Žogotu un sarunas laikā nonācām arī pie atziņām par spēlēšanu nacionālajā izlasē. Proti, bija ļaudis, kuri pārmeta Anetei nepiedalīšanos vairākos atbildīgos turnīros, uzskatot, ka viņa patriotisma vietā izvēlējusies naudu jeb spēlēšanu ārvalstu klubos. Viņa to kategoriski noliedza un arī pamatoja, kāpēc tā.

“Cil­vē­ki (kas man pārmeta) to va­rē­tu iz­just un sa­prast ti­kai vie­nā ga­dī­ju­mā - ja at­ras­tos ma­nā ādā. Ta­ču ne­viens no vi­ņiem ma­ni pat ne­pa­zīst - ne­zi­na, kāds es­mu cil­vēks, ko jū­tu, ko do­mā­ju un kā­pēc pie­ņe­mu tā­dus vai ci­tus lē­mu­mus. Vi­ņiem ir ti­kai viens rā­dī­tājs - spē­lē vai ne­spē­lē iz­la­sē. Ta­ču es par se­vi va­ru teikt, ka es­mu Lat­vi­jas pat­ri­ote. Okay, sa­pro­tu, kas sāk­sies, šo iz­la­sot, - kas tu par pat­ri­oti?! Pē­dē­jiem vār­diem ma­ni no­lā­dēs. Ta­ču es pa­ti zi­nu, ko man no­zī­mē Lat­vi­ja, un zi­nu, cik daudz es­mu da­rī­ju­si, spē­lē­jot zem sa­vas valsts ka­ro­ga. Es­mu spē­lē­ju­si no se­šu ga­du ve­cu­ma, pār­stā­vē­ju­si vis­as iz­la­ses, sā­kot jau no vis­ma­zā­ka­jām. Un tad vie­nā brī­dī pie­nāk tā ro­be­ža, kad jū­ti - vis­am spē­ka vairs ne­pie­tiek. Ja tur­pi­nā­si rau­ties vi­sur, no te­vis īs­tas jē­gas vairs ne­būs ne­kur! At­ce­ros, pēc kā­zām pa­lū­dzu tre­ne­rim Čuk­stem pār­is brī­vas die­nas sev un mei­te­nēm - ne­va­rē­ju at­ļau­ties me­dus­mē­ne­si, jo uz­reiz bi­ja jā­me­tas at­pa­kaļ iz­la­sē. Man ir skum­ji, ka mums ir tik daudz ļau­nu cil­vē­ku, kam acīm­re­dzot sa­gā­dā bau­du ci­tu ķen­gā­ša­na. Es pa­ti ma­zāk, ta­ču ma­na ģi­me­ne ļo­ti pār­dzī­vo - mam­ma, vec­mā­mi­ņa. La­sa un sa­trau­cas: nu, kā vi­ņi tā var teikt?! Sa­ku, lai la­bāk ne­la­sa un šā­du cil­vē­ku dēļ sa­vus ner­vus ne­bo­jā.

Ja go­dī­gi, man cit­reiz pat gri­bas kā­dam no vi­ņiem pa­ska­tī­ties acīs un pa­jau­tāt - kā­pēc viņš tā do­mā. Ko es vi­ņam es­mu iz­da­rī­ju­si? Ti­kai tas, ka šo­brīd vairs ne­spē­lē­ju iz­la­sē? Mū­žī­gi tā­pat tas ne­no­tik­tu. Vis­as spē­lē­tā­jas kād­reiz at­nāk un kād­reiz arī aiziet. Un vi­ņu vie­tā nāk jaun­ās. Tas ir nor­māls pro­cess, un Lat­vi­jā ir tie­šām la­bas jaun­ās spē­lē­tā­jas, kas var tur­pi­nāt tra­dī­ci­jas. At­zī­šos - kad ska­tī­jos, kā mei­te­nes spē­lē [2011. ga­da Eiro­pas čem­pio­nā­ta fi­nāl­tur­nī­rā] Po­li­jā, ma­nī ie­za­gās sa­jū­ta: bet var­būt man va­ja­dzē­ja tur būt - var­būt va­ja­dzē­ja pa­lī­dzēt! Ma­nī nav vien­al­dzī­bas pret šo ko­man­du.”