Bisenieks: "Ne­mē­ģi­niet no vi­ņiem tai­sīt NHL zvaig­znes..."

Sporta Avīze 10.aprīlis
 
pinterest.com
Sporta Avīzes 2014. gada marta numurā hokeja treneris Gints Bisenieks izteicās par kādu sāpīgu mūsdienu tēmu - vecākiem, kas uz savu vēl pavisam mazo bērnu pleciem jau krauj milzīgas cerības un bieži vien - paši savus nerealizētos sapņus.

Viņš fanātiskus ve­cā­kus sauc par sli­ma­jiem ve­cā­kiem un tā­dus sa­vā prak­sē ir no­vē­ro­jis daudz. “Bēr­ni sā­ku­mā ir kā švam­mes - dod vi­ņiem in­for­mā­ci­ju, vi­ņi to uz­reiz uz­sūc,” tre­ne­ris sa­ka. “To­mēr tam ir gries­ti, un bēr­nu at­tīs­tī­bu ne­drīkst for­sēt. Jo tie bēr­ni, ku­ru at­tīs­tī­ba šā­di tiek for­sē­ta, ag­ri beidz pro­gre­sēt. 16 ga­dos spē­lē­tājs jūt, ka viņš vairs neaug sa­vā meis­ta­rī­bā, kaut arī vi­su lai­ku tre­nē­jas. Bērns ne­at­tīs­tās har­mo­nis­ki. Ja spē­lē­tājs at­tīs­tās har­mo­nis­ki, tad ir ce­rī­bas, ka arī vē­lāk iz­do­sies ko sa­sniegt.”

“Ir ve­cā­ki, kas stāv tri­bī­nēs un di­ri­ģē, pie­vērš uz­ma­nī­bu ar svil­pie­niem,” stās­ta Gints Bi­se­nieks. “Bi­ja tāds tēvs, vo­lej­bo­la tre­ne­ris, kurš vi­su tre­ni­ņu ar svil­pie­niem pie­vēr­sa sa­va dē­la uz­ma­nī­bu. Ir tā­di ve­cā­ki, kas grib, lai vi­ņu bērns pa­liek uz vēl vie­nu le­dus tre­ni­ņu. Es vi­ņiem skaid­ro­ju, ka bērns vēl nav iz­au­dzis un fi­zis­ki ne­spēj to ņemt pre­tī. Uz le­dus spē­lē­tājs ir, bet jē­gas no tā - nav.” Bi­se­nieks at­zīst, ka ar ve­cā­kiem par šo tē­mu ru­nāts ir daudz, ta­ču ne vis­i vē­las ie­klau­sī­ties, sa­prast. “Ve­cā­kus ir grū­ti pārliecināt. Es al­laž sa­pul­cēs sa­ku - ne­mē­ģi­niet no vi­ņiem tai­sīt NHL zvaig­znes. Vismaz ne­ņe­miet ban­kās kre­dī­tus, rē­ķi­no­ties ar to nau­du, ko dēls kād­reiz no­pel­nīs!”

“Ir tā­di ve­cā­ki, ku­riem ir pa­vi­sam cits vie­dok­lis, un tos ne­kā­di ne­var pār­lie­ci­nāt,” novēro­jis ho­ke­ja tre­ne­ris. “Reiz pie ma­nis ti­ka at­vests div­ar­pus ga­dus vecs pui­ka. Divar­pus! Tē­tis at­ve­da un tei­ca, ka pui­ku va­ja­dzē­tu sākt likt uz sli­dām. Es pus­stun­du zi­nāt­nis­ki ar­gu­men­tē­ti stās­tī­ju, ka ša­jā ve­cu­mā - ne­kā­dā ga­dī­ju­mā! Sa­ru­nas bei­gās es ie­vē­ro­ju, ka tas tēvs ma­nī vairs ne­klau­sās. Pra­su: “Es jūs pār­lie­ci­nā­ju?” Viņš at­bild: “Nē!” Un tad viņš do­das uz nā­ka­mo hal­li vai mek­lē kā­du ci­tu spor­ta vei­du - vi­ņi nav pār­lie­ci­nā­mi.”

Gints Bi­se­nieks iz­ceļ kā­du ļo­ti ab­sur­du si­tu­āci­ju jau­nat­nes ho­ke­jā: “Mums dau­dzi treneri cen­šas sa­sniegt re­zul­tā­tu jau ar des­mit, div­pa­dsmit un četr­pa­dsmit ga­du ve­ciem pui­kām. Lat­vi­jas Ho­ke­ja fe­de­rā­ci­jas spor­ta di­rek­tors Mār­tiņš Pa­god­kins man pie­krīt, bet jau­tā, vai es­mu pa­do­mā­jis - kā­pēc? At­bil­du, ka ne­zi­nu, un viņš skaid­ro: “Tre­ne­rim ir ko­man­da, ku­rā spē­lē 10 ga­dus ve­ci pui­kas, vē­lāk arī ko­man­da, ku­rā spē­lē jau 12 ga­dus ve­ci pui­kas, bet, ja līdz tam lai­kam ko­man­dai ne­būs la­bu re­zul­tā­tu, pēc tam tre­ne­rim ko­man­das vairs var arī ne­būt. Ja ne­ko ne­iz­do­das uz­va­rēt, spē­lē­tā­ji do­das uz tām komandām, kam iz­do­das!”