Aigars Fadejevs: "Faktiski uzaugu armijā..."

Sporta Avīze 6.aprīlis
 
Olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs atklāti un skaudri par daudzu profesionāla sportista karjeras smagāko posmu – brīdi, kad sportam jāliek punkts. Fragments no 2014. gada žurnāla materiāla.

Modinātājs, rīta rosme, brokastis, pirmais treniņš, pusdienas, atpūta, otrais treniņš, vakariņas, miegs. Modinātājs, rīta rosme, brokastis, pirmais treniņš, pusdienas, atpūta, otrais treniņš, vakariņas, miegs. Modinātājs, rīta rosme... Un tad vienā dienā - viss. Ne vairs trenera, ne režīma, ne skaidra mērķa un drošas receptes, kam sekot. Dzīve, kas gadu desmitiem bijusi sadalīta pēc grafika un sadaļām, pēkšņi ir izzudusi uz neatgriešanos. Sākas cita. Tā otrā. Tā, par kuru līdz šim esi tikai lasījis avīzēs vai dzirdējis no draugiem... Tas ir mirklis, ko piedzīvo ikviens profesionāls sportists. Kāds tam ir gatavs, lielākā daļa - nav. “Kad augstas klases atlētam jānokāpj no troņa un jāapsēžas nevis pirmajā rindā, bet starp normāliem cilvēkiem, sākas sarežģītākais posms viņa dzīvē,” secina olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs. Tajā brīdī saproti - normālas dzīves tev līdz šim nav bijis.

Aigars atzīst, ka izšķirošo “nē” savai karjerai tā arī nav spējis pateikt. Pirmās domas piezagās jau 2003. gadā - gadu pirms Atēnu olimpiskajām spēlēm. Fadejevs palika un nostartēja neveiksmīgi. Tieši tāpēc, ka šaubījās. Tas bija punkts soļotāja karjerai, taču ne karjerai sportā vispār - nākamajā olimpiskajā ciklā, profesionālas inerces vadīts, Fadejevs vēl centās kvalificēties Pekinas spēlēm kā maratonists. Neveiksmīgi. Vairākas reizes bija ļoti tuvu tam, lai tomēr atgrieztos soļošanā, bet šādu soli nespēra.

Sports daudz atņēmis manā psiholoģiskajā evolūcijā. Ne man īstas bērnības bijis, ne pusaudža gadu. Vēl tagad reizēm manī ieslēdzas stulbs bērns. Vienmēr pietrūka ģimenes, kuras nekad nebija līdzās, jo biju vai nu nometnēs, vai (sporta) internātā. Faktiski uzaugu armijā. Mātes mīlestība, attiecības ģimenē - viss tika upurēts tikai un vienīgi rezultātam. Jau no mazotnes tas bija nepārtraukts stress, jo no tevis prasa - nedrīksti būt vājš, nedrīksti būt otrais. Un tikai pēc tam, kad nokāp no tā profesionālā sportista troņa, saproti, ka daudzas lietas esi neatgriezeniski palaidis garām. Ir periodi, kuru tavā dzīvē vienkārši nav bijis, jo jau no paša sākuma esi bijis kā alvas zaldātiņš. Trenēts varonis. Ne bērns, ne pusaudzis - uzreiz vīrietis. Tad, pārsniedzis 30 gadu vecumu, tu pēkšņi nonāc starp normāliem cilvēkiem. Ko darīt? Kurā cilvēku grupā tu atradīsi savu vietu dzīvē? Jo saproti, ka neesi nevienā! Veidosi savu? Nav tik vienkārši. Tāpat kā sportā, arī pēc tam visu gribas darīt labi, viduvēji neder. Vai nu darīšu labi, vai nedarīšu vispār! Bet darīt labi - tas pēc sporta uzreiz nesanāk. Lai darītu labi, ir jāsasprindzinās, un nedrīksti kļūdīties, kā tev visu karjeru to ir mācījuši. Ja kļūdīsies, nebūsi pat otrais vai trešais - tu būsi tikai desmitais. Bet es negribu būt desmitais, man jābūt labākajam!”

Problēmu bijis gana. Depresija, atkarības. “Problēmas ar alkoholu ir bijušas, tās nenoliedzu. Pēc karjeras beigām, protams, saasinātāk. Es to esmu izjutis un zinu, kā tas ir. Galvenais - pats esi nelaimīgs... Tajā brīdī šķiet - kas tad tur tāds, ar draugiem kādā kompānijā pasēdēsim, paskatīsimies sportu (ko man, starp citu, nemaz nepatīk darīt). Tie vakari mēdz ievilkties...” atklāts savulaik viens no populārākajiem Latvijas atlētiem. “Augstas klases sportisti, kuriem ir liela jauda, neknapinās - ja ēd, tad paēd kārtīgi, ja dzer - tad dzer, bet, ja jānovāc hektāru liela teritorija ar kritušajām lapām, tad gribas novākt visu uzreiz. Nevis mazliet šodien, mazliet - rīt,” grūtāko periodu savā dzīvē atminas olimpiskais vicečempions. “Domāju, daudzi labi atlēti tam [problēmām ar alkoholu] ir gājuši cauri. Reizēm ir par daudz, un tad saproti, ka tas sāk traucēt sabiedrībai, kas ir ap tevi.”