Boba Hārtlija desmit baušļi

Sporta Avīze 8.maijs 2017
 

2.lapa no 5 lapām

Ierobežota izvēle nav spriedums

Tas nav nekāds noslēpums, ka Latvijai nav tik plašs spēlētāju resurss kā hokeja lielvalstīm, apzinos, ka mums nebūs simtiem spēlētāju, no kuriem izvēlēties labākos. Taču mēs pieliksim visas pūles, lai parādītu labāko sniegumu ar tiem, kas mums ir. Turklāt esmu pārliecības pilns, ka cilvēki var mainīties! Strādājot ar Avalanche, divus mēnešus trenēju Deilu Hanteru, kam tobrīd bija 40 gadu. Nekad neaizmirsīšu sezonas beigās, pēdējās komandas sapulces. Hanters piecēlās, pienāca man klāt un paspieda roku, teikdams: “Nedomāju, ka 40 gadu vecumā iemācīšos ko jaunu, bet es iemācījos. Paldies par to!” Biju pārsteigts, arī Žaks, jo Hanters bija izcils NHL spēlētājs. Tas ir viens no dzīviem piemēriem, kas apliecina - ja esi atvērts, tad neskatoties uz savu vecumu, vari pilnveidot sevi. Pats dzīvoju pēc šāda principa. Šobrīd man jau ir visnotaļ skaidrs par potenciālajiem izlases līderiem. Tiem, kas tādi ir, un tiem, kas varētu par tādiem kļūt. Atturēšos no vārdu nosaukšanas, neesmu no tiem, kurš medijos individuāli kritizēs vai slavēs kādu spēlētāju, nekad neesmu to darījis. Uzskatu, ka komanda ir mēs, nevis es vai viņš. Mēs esam komanda. Dažām lietām ir jāpaliek ģērbtuvē. Tā ir mana pārliecība.

Bobs Hārtlijs

/

Romāns Kokšarovs, F64

Ir jāmaina domāšana

Mana pirmā saskarsme ar Latvijas hokeju, ja neskaita Sandi Ozoliņu un Ronaldu Ķēniņu, man bija Toronto, U-20 pasaules čempionātā. Redzētais mani neiepriecināja. Nepatika spēlētāju ķermeņa valoda, šķita, ka viņi netic paši sev. Netic, ka var uzvarēt. Tajā pašā laikā viņi vēl ir bērni, un spējīgi mācīties no šādām situācijām. Viena lieta, ko lieti paturēt prātā, ja esi no mazas valsts - tev jācenšas aizgaiņāt noniecinošās domas, kas tevī rodas, skatoties kartē. Kā mēs varam cīnīties ar hokeja lielvalstīm? Jā, Latvija ir maza valsts. Jā, Latvijā ir neliels iedzīvotāju skaits. Tomēr visa pamatā ir garīgais stiprums, kam vajadzētu likt latviešu nācijai justies lepnai par sevi. Paraugāties vēsturē uz saviem sasniegumiem! Jums ir krietnas sirdis, bet dažādu apstākļu dēļ, bieži vien šaubāties par savām spējām. Kāpēc piedalīties, ja nav pārliecības, kaut vismazākās, kas ļautu ticēt uzvarai? Ja tu uzkāp uz ledus, ir jāiet cauri ugunij. Toronto es neredzēju Latvijas izlasi, kas tic uzvarai. Būtu paticis, ja redzētu vairāk līderu. Kādu, kurš varētu pateiktu: “Viss, pietiek! Kurš ar mani?” Saprotu, ka Latvija ir maza valsts, tomēr latvieši nevar doties uz pasaules čempionātiem bez uzvarētāju domāšanas. Valsts teritorijas lielumam to nevajadzētu ietekmēt. Ir jāliek lielāks uzsvars - mēs varam! Latvija var! Hokeja kontekstā - svarīgi, ka federācija to saprot. Viss sākas no piecgadīgiem puišiem, kuri pirmo reizi uzkāpj uz ledus. Jau no mazotnes jānoskaņo, ka jūs varat sasniegt augstus rezultātus. Un ne tikai sportā. Tāpēc arī izlases ģērbtuvē izveidojām plakātu, kurā uzskaitītas šīs vērtības. Ar savu attieksmi hokejisti panāks, ka ikviens novērtēs viņu pašatdevi un smago darbu. Šāda bija mana pieeja, audzinot savus bērnus, un ikvienu komandu, kuru trenēju. Spēlētājiem allaž esmu teicis - strādājiet no visas sirds, izlieciet visu, kas ir jūsos. Un, ja ikviens to izdarīs, mums būs iespēja uzvarēt! Ja neuzvarēsim, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem varēsim teikt, ka darījām visu, ko varējām. Kas nav tas pats, kas vienkārši zaudēt. Tāpēc arī esmu šeit. Vārds zaudēt nav manā leksikā. Mēs uzvaram, vai mēs neuzvaram. Bet nezaudējam. Tas ir ļoti svarīgi, un to vajag apzināties. Pašsaprotami, ka tas prasīs zināmu laiku un pūles, lai to mainītu, bet, ja latviešu puikas kādu dienu vēlas spēlēt NHL, iegūt labu izglītību pateicoties hokejam, tad ir jāizveido identitāte, kas ļaus iet cauri ugunij, neapstāties pie grūtībām.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā