Jāni Bojāru pieminot...

Sporta Avīze 7.jūnijs
 
Otrdien 62 gadu vecumā mūžībā aizgāja Jānis Bojārs – Latvijas rekordists lodes grūšanā, spilgta personība Latvijas vieglatlētikā. 2014. gada ziemā paspējām paviesoties pie Jāņa – togad atzīmējot 30. gadskārtu, kopš PSRS nolēma boikotēt olimpiskās spēles Losandželosā, politisko ambīciju vārdā sagraujot simtiem sportistu sapņus. Starp viņiem bija arī Jānis...

Losandželosa stāv prātā vēl joprojām,” saka Bojārs, 1982. gada Eiropas vicečempions, 1983. un 1984. gada Eiropas čempions telpās. ”Viss sākās jau 1983. gadā, kad novinnēju Tautu spartakiādi un PSRS čempionātu. Biju pirmais no latviešiem, kurš dabūju biļeti uz olimpiskajām spēlēm, jo vieglatlētiem kvalifikācija sākās ātrāk. Par to bija liels gandarījums, ļoti cītīgi aizvadīju gatavošanās periodu ziemā. Atceros, ka Mežaparka bāzē pat trenējos pa naktīm - tieši tajā pulksteņa laikā, kad bija paredzēti starti Losandželosā. Tas, lai labāk aklimatizētos. Kā to uztvēra organisms? Ja godīgi, bija sajūta, ka varu gāzt kalnus!” smaidot saka 57 gadus vecais Bojārs.

Jāni bija iesaukuši par krievu raķeti. Viņš nemīlēja uzkavēties ilgi sektorā - kā gāja, uzreiz vērsim pie ragiem - lai tā lode lido. Viņam bija pārliecība, ka nekāda mīņāšanās un ilga gatavošanās sektorā vairs nevar palīdzēt - ja esi stiprs un ieguldījis pietiekami daudz darba, labs rezultāts neizpaliks, ja ne - vari mīņāties, cik gribi... Diemžēl Jānis bija viens no tiem latviešiem, kurš olimpisko sapni tā arī nepiepildīja, lai arī astoņdesmitajos gados bija viens no toņa noteicējiem pasaules lodes grūšanas elitē.

Man šķiet, es to pārdzīvošu līdz pat mūža beigām...” saka Bojārs. Viņš vēl arvien ar lielu sarūgtinājumu atminas 1984. gadu un olimpiskās spēles Losandželosā - laiku, kad bija savas karjeras zenītā, taču saspīlētās politiskās situācijas ASV un PSRS starpā pēdējie izlēma par labu boikotam, nemaz nesūtot savus sportistus uz šo nozīmīgo sporta forumu. Starp šiem ”saviem sportistiem” bija arī Bojārs. ”Ja Losandželosā būtu palicis otrais vai trešais, man tā būtu neveiksme...” Jāņa teiktais skaidri un gaiši norāda, cik spēcīgs viņš tobrīd bija.

To, ka Eiropas čempions Bojārs 1984. gadā tiešām bija lieliskā formā, apliecina viņa tovasar iespētais Latvijas rekords 21,74 metri, kas ir dzīvs joprojām. Mēnesi vēlāk olimpiskajā finālā Losandželosā uzvarētājs, itālietis Alesandro Andrei lodi aizgrūda 21,26 metrus tālu... Protams, šis salīdzinājums negarantē, ka Bojārs no ASV noteikti pārvestu zeltu, taču zināma pārliecība šajā ziņā tomēr rodas... Jānis atceras, ka toreiz divas nedēļas pēc olimpiskajām spēlēm visi labākie tikušies starptautiskos mačos Itālijā, un viņš uzvarēja, par pāris centimetriem pārspējot arī Andrei.

Padomju okupācija nebija tas laiks, kad sist dūri galdā, tiklīdz kas nepatika. Bojārs gan atceras, ka toreiz zālē viens sportists esot uzdrīkstējies no Maskavas atbraukušajai sporta vadībai pavaicāt - kāpēc mums, sportistiem, ir jācieš? Tā vien norādījusi, ka lēmumu pieņēmusi ”augša”. Arī pats Jānis toreiz esot bijis uz robežas, lai celtos kājās un uzdotu to pašu jautājumu. Savaldījies, dusmas atstājis pie sevis.

1988. gadā vasaras olimpiskās spēles notika Seulā, Dienvidkorejā. Arī tām pilnībā neizdevās izvairīties no boikota, taču apmēri šoreiz ne tuvu nebija tie, ko pieredzēja trīs iepriekšējās spēles. Ar vienu kāju Seulā bija arī Bojārs, jo ceļazīmi bija nopelnījis, taču no ierindas izgāja veselība - mugura, ceļgali, roka... ”Es neesmu no tiem, kā te viens otrs, kurš skaita olimpiskās spēles - re, man jau astotās. Es skatījos tā - ja nevaru cīnīties par trijnieku, nemaz nebraucu. Sešiniekā varbūt būtu ticis, bet es jutos tik izspiests. PSRS izlasē es biju astoņus gadus, taču pats parasti saku, ka sešpadsmit, jo no manis prasīja maksimālu rezultātu ne tikai vasarā, bet arī ziemā. Ārzemniekiem bija citādi, viņi izvēlējās galvenos mačus un otru pusi izlaida, lai labāk sagatavotos galvenajiem. No mums prasīja nepārtraukti...”