Martins Dukurs par Vankūveru

Sporta Avīze 10.janvāris
 
Sporta Avīze
Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – skeletonists Martins Dukurs par 2010. gada olimpisko Vakūveru.

“Par ka­ro­ga ne­ša­nu sā­ku­mā bi­ja da­lī­tas jū­tas. No vie­nas pus­es, tā ir at­bil­dī­ba, un daudz ti­ka ru­nāts par to, ka tie, kas nes ka­ro­gu, ne­tiek pie me­da­ļām. No ot­ras pus­es, do­mā­ju - kat­ram tā­da ie­spē­ja ne­tiek do­ta. Ja man pie­dā­vās, pie­kri­tī­šu. Ja būs lemts tikt pie me­da­ļas, būs, ja ne, ne. Tas ir pa­go­di­nā­jums - pār­stā­vēt val­sti tā­dā lie­lā fo­ru­mā kā olim­pis­kās spē­les.

Sa­jū­tas sta­di­onā ir ne­ap­rak­stā­mas. Tie­ši kad iz­sauc Lat­vi­ju un sāk iet iek­šā. Drūz­mē­ša­nās, gaidī­ša­na, ie­dod ka­ro­gu, iz­stās­ta vi­su, at­kal no­ņem ka­ro­gu nost un pa­sa­ka, ka pie ie­ejas at­kal ie­dos. Tad vēl īs­ti ne­sa­pro­ti, bet, kad iz­sauc, ej iek­šā, pa­rā­dās gais­mas un viss pū­lis, tas ir īpašs un emo­ci­onāls brī­dis. At­ce­ros, ka pa­rā­dī­jās īpašs smaids un pa­ci­lā­tī­ba.

Ēdi­nā­ša­nā bi­ja lie­la iz­vē­le un bi­ja pie­eja­mas da­žā­du vei­du vir­tu­ves, ti­kai jā­pie­mek­lē sev vajadzī­gais. Sa­lī­dzi­not ar Itā­li­ju 2006. ga­dā, ēdi­nā­ša­na bi­ja la­bā­ka un daudz­vei­dī­gā­ka. Vienīgais, pa mē­ne­si tā pa­ti pār­ti­ka jau sāk ap­nikt. Nak­tīs uz gal­da stā­vē­ja uz­ko­das. Arī makdo­nal­dā va­rē­ja nak­tī pa­ēst. Pie itā­ļu vir­tu­ves strā­dā­ja lat­vie­ši. Va­rē­ja pa­ko­mu­ni­cēt, un vi­ņi kaut ko ie­tei­ca.

Dzī­vo­ša­nā ne­bi­ja ne­kā­du lie­ku ēr­tī­bu. Is­ta­bas ne­bi­ja lie­las, un var teikt, ka Pa­sau­les kau­sa pos­mos vies­nī­cā mēs dzī­vo­jam la­bāk. To­mēr es tur brau­cu uz sa­cen­sī­bām, un gal­ve­nais, lai ne­bū­tu lie­la trok­šņa un va­rē­tu iz­gu­lē­ties. Cik lie­las is­ta­bas un vai ir bal­kons, man lie­lā mē­rā ir vien­al­ga. Dzī­vo­jām ar To­ma­su di­va­tā, un ar tiem 10-12 kvad­rāt­met­riem pil­nī­gi pie­ti­ka di­vām gul­tām un man­tas kur no­likt. Nu­mu­ri­ņā ne­bi­ja in­ter­ne­ta, un bi­ja jā­iet uz cen­tru, kur tas bi­ja par vel­ti.

Au­to­bu­siem bi­ja zi­nā­mi brauk­ša­nas lai­ki, un va­rē­ja plā­not sa­vu lai­ku. To­mēr jā­brauc bi­ja diez­gan tā­lu - mi­nū­tes 30 vai pat 40 līdz tra­sei. Bi­ja pie­rasts, ka pa­sau­les kau­sos tas ir tu­vāk. Arī dro­šī­bas pa­sā­ku­miem savs laiks bi­ja jā­ie­rē­ķi­na. Jā­ņem līdz­i kāds ēda­mais, vai­rāk jā­plā­no. Van­kū­ve­rā bi­ja sli­do­tā­ji, ho­ke­jis­ti un ci­ti spor­ta vei­di, bet mēs bi­jām at­se­viš­ķā cie­ma­ti­ņā noma­ļā vie­tā ap­mē­ram pus­stun­das brau­cie­na at­tā­lu­mā no Vis­tle­ras. Tur bi­jām le­dus tra­ses spor­tis­ti, bi­at­lo­nis­ti, kal­nu slē­po­tā­ji...

Dro­šī­bai tiek pie­vēr­sta lie­la uz­ma­nī­ba. Kat­ru au­to­bu­su, kas brauc ār­ā no cie­ma­ta uz tra­si, apstā­di­na, apakš­u ar spo­gu­ļiem pār­bau­da, ne­maz ne­ru­nā­jot par to, ka kat­ru rei­zi, iz­brau­cot no cie­ma­ta, ske­nē ka­ma­nas, pār­bau­da ak­re­di­tā­ci­ju. Ak­re­di­tā­ci­ja ir augst­ākā vēr­tī­bā ne­kā pase. Tai vi­su lai­ku jā­būt kak­lā. Aiz­brauc uz tra­si, tur at­kal dro­šī­bas pār­bau­de, tad ti­kai at­lē­tu zo­na - at­kal pār­bau­de. Brau­cot ār­ā no cie­ma­ta, man lie­kas, ka­ma­nas pār­bau­dī­ja div­reiz - nesot ka­ma­nas ma­šī­nā un brau­cot no cie­ma­ta ār­ā. Un tra­sē pār­bau­da, kad at­ve­dam.

Vēl virs cie­ma­ta at­sai­tē gai­sā ka­rā­jās gai­sa ba­lons, kas se­ko­ja līdz­i au­to­bu­su kus­tī­bai cie­ma­tā, jo tie drīkst ap­stā­ties ti­kai sa­vās pie­tur­vie­tās. Kat­ram au­to­bu­sam bi­ja savs ga­la­punkts - le­dus tra­se, bi­at­lons, kal­nu slē­po­ša­na... Pa ce­ļam buss ne­kur ne­ap­stā­jās un dur­vis va­ļā ne­vē­ra.”