Harijs Vītoliņš par Soltleiksitiju

Sporta Avīze 27.decembris 2017
 
Sporta Avīze
Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – hokejists Harijs Vītoliņš par 2002. gada olimpisko Soltleiksitiju.

“Pie cie­ma­ta pie­brau­cām nak­tī. Bi­ja sa­jū­ta, ka ie­ved te­ri­to­ri­jā, kas ir aiz dze­loņ­stiep­lēm. Polici­ja, vi­sur pīkst, viss jā­uz­rā­da. Viss tumšs... Bi­ja ne­sa­pra­ša­na, kur esi ie­ra­dies. Nā­ka­ma­jā die­nā, kad pa­mo­dā­mies un re­dzē­jām, ka ap­kārt vi­sur ir mā­jas un pilns ar spor­tis­tiem, priekšsta­ti, sa­lī­dzi­not ar ie­ra­ša­nos, mai­nī­jās.

Ka­ro­ga ne­ša­na bi­ja kas ie­priekš ne­pie­re­dzēts, un pie­da­lī­ša­nās olim­pis­ka­jās spē­lēs ir augstākais, ko spor­tā var sa­sniegt. Pirms tam viss ti­ka ska­tīts tele­vī­zi­jā, un pir­mo rei­zi man bi­ja do­ta ie­spē­ja būt tur klā­tie­nē. Bi­ja vien­rei­zī­gu­ma sa­jū­ta - ka tā­das vairs ne­būs. Ka­rogs bei­gās iz­rā­dī­jās dik­ti viegls. Pēc tam pats kon­sta­tē­ju, ka vi­su eja­mo ga­ba­lu no­gā­ju un ne­su karo­gu, kā va­jag, kaut arī ci­tas val­stis gan pa­cē­la vie­nā ro­kā, gan pa­vi­ci­nā­ja to. Uz­trau­kums to­mēr bi­ja liels.

Pro­tams, lie­la uz­ma­nī­ba bi­ja pie­vēr­sta dro­šī­bai. Viss ti­ka pār­bau­dīts pat vai­rā­kas rei­zes - metā­la de­tek­tors, so­mas ske­ne­rī, bet tas ne­at­stā­ja pa­lie­ko­šu ne­ga­tī­vu ie­spai­du, jo viss pārējais bi­ja po­zi­tīvs. Pār­bau­des ti­ka uz­tver­tas kā kaut kas ne­re­dzēts, bet pie tām ātr­i pieradām. Li­kās, ka tam tā jā­būt, un īpa­ši tam uz­ma­nī­bu ne­pie­vēr­su. Sa­lī­dzi­not ar lid­os­tu, bi­ja ne­daudz ātr­āk, lai ne­vei­do­tos rin­das. Ap­avi ne­bi­ja jā­no­velk, ko var pra­sīt lid­os­tā.

Sol­tleik­si­ti­jā cie­ma­tiņš bi­ja ār­pus pil­sē­tas, un kā­jām uz tu­rie­ni aiziet ne­bi­ja ie­spē­jams. Bi­ja jābrauc ar au­to­bu­su. Arī līdz le­dus hal­lei bi­ja tā­lu. Kad bi­ja brīv­die­na, va­rē­ja aiz­braukt uz pilsē­tu, no­teik­tā vie­tā iz­kāpt un ta­jā pa­šā vie­tā vē­lāk ie­kāpt at­pa­kaļ. Tie bi­ja do­mā­ti ti­kai olim­pis­ko spē­ļu da­līb­nie­kiem, un ti­kai ar ak­re­di­tā­ci­ju va­rē­ja tikt ta­jos iek­šā.

Dzī­vo­ša­na bi­ja kā kop­mīt­nēs. Lai­kam uz čet­riem cil­vē­kiem bi­ja vie­na tu­ale­te un du­ša. Dzīvojām tā­dos kā ma­zos dzī­vok­lī­šos, ku­ros bi­ja di­vas dzī­vo­ja­mās is­ta­bas, kat­rā is­ta­bā bi­ja pa di­vām gul­tām, bet tre­šā is­ta­ba bi­ja vies­is­ta­ba. Kat­ram bi­ja savs ska­pis. Tele­vi­zors lai­kam bi­ja viens uz vi­su Lat­vi­jas de­le­gā­ci­ju. Tā bi­ja kā at­pū­tas tel­pa, ku­rā va­rē­ja se­kot līdz­i, kas no­tiek ci­tos spor­ta vei­dos, vai arī mū­su de­le­gā­ci­jas da­līb­nie­kiem ska­tī­ties, ja vi­ņi ne­ti­ka uz spē­li. Dro­ši vien viss ir at­ka­rīgs no tā, cik daudz nau­das iz­tē­rē­ja kat­ra olim­pis­kā ko­mi­te­ja un kā bi­ja pa­re­dzēts is­ta­bi­ņas ap­rī­kot. Tele­fo­nu mums bei­gās Ar­tūrs Ir­be uz lai­ku iz­gā­dā­ja uz vi­siem vienu, jo pats viņš to­brīd dzī­vo­ja ASV, lai mēs vi­si va­rē­tu zva­nīt uz kā­du nu­mu­ru un lai bū­tu lē­tāk.

Ēša­na no­ti­ka tā­dā kā lie­lā bu­fe­tē, kā “Li­do” res­to­rāns, ti­kai kriet­ni lie­lā­kos iz­mē­ros. Tas šokēja, jo tik liels mak­do­nalds vēl ne­bi­ja re­dzēts. Tas bi­ja ti­pis­ki ame­ri­kā­nis­ki. Viss bi­ja vie­nā tel­tī. Telts bi­ja sa­da­lī­ta da­žā­dās vir­tu­vēs - bi­ja azi­ātu ēdie­ni, itā­ļu, tur dār­ze­ņi, tur veģetārais...

Cie­mats bi­ja liels. Tā bi­ja stu­den­tu pil­sē­ti­ņa, kas ti­ka no­ro­be­žo­ta. Sva­ru zā­li mē­ģi­nā­jām rezervēt, bet ar ga­ran­ti­ju to iz­da­rīt ne­va­rē­ja, jo dau­dzi spor­tis­ti ta­jā ie­sil­dī­jās. At­mi­ņā iespiedies, ka sva­ru zā­lē trā­pī­jā­mies vien­lai­kus ar Ja­mai­kas bob­sle­ja ko­man­du. Mēs tai­sī­jām sa­vus vin­gri­nā­ju­mus, vi­ņi - sa­vē­jos. Vi­ņi bi­ja jaut­ri ve­či, kas vi­su lai­ku āk­stī­jās, mē­ģi­nā­ja dejot, pa­ra­lē­li ci­lā­jot sva­rus.”