Sandis Prūsis par Nagano

Sporta Avīze 18.decembris 2017
 
Sporta Avīze
Olimpiskās spēles Phjončhanā tuvojas un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – bobslejists Sandis Prūsis par 1998. gada olimpisko Nagano.

“Olim­pis­kais cie­mats Na­ga­no bi­ja liels, līdzīgi kā Sol­tleik­si­ti­jā. Sol­tleik­si­ti­jā lai­kam bi­ja kā­das uni­ver­si­tā­tes tel­pas, Na­ga­no bi­ja kas līdz­īgs. Lie­las, augst­as blo­ku mā­jas. Na­ga­no viss ār­pus cie­ma­ta bi­ja svešs - vi­siem eiro­pie­šiem. Var­būt lie­la­jām ko­man­dām bi­ja tul­ki, to­mēr lie­lu priekš­ro­cī­bu vi­ņiem ne­bi­ja, un mēs bi­jām diez­gan līdz­īgos ap­stāk­ļos. Man pa­ti­ka Na­ga­no, kur bi­jām ko­pā ar cil­vē­kiem, par ku­riem es­mu la­sī­jis. Pie­mē­ram, ēd­nī­cā bi­jām ko­pā ar hokejistiem - NHL spē­lē­tā­jiem. Tas bi­ja kaut kas ne­ik­die­nišķs. Kad ir spē­les, man nav lai­ka do­māt, ar ko bū­šu ko­pā un ru­nā­šu. Ja pie­nāk kāds pie gal­da, pa­ru­nā­jam. Mums ir jā­do­mā par sa­vām lie­tām, sa­vu dar­bu.

Do­mā­ju, ka man ka­ro­ga ne­ša­na pa­lī­dzē­ja, dā­vā­ja po­zi­tī­vas emo­ci­jas. To­brīd, kad ne­su karogu, to var­būt īs­ti ne­no­vēr­tē­ju. Bi­ju tik dzi­ļi iek­šā spor­tā, ka ne­do­mā­ju, ka tas ir tik sva­rī­gi. Šo­brīd es uz to ska­tos daudz citā­dāk. Pro­tams, kad ej iek­šā sta­di­onā ar ka­ro­gu ro­kās, tās ir tā­das emo­ci­jas...

No sa­dzī­ves ap­stāk­ļiem at­ce­ros, ka bi­ja bai­gā šau­rī­ba. Ra­di­ato­ru lai­kam ne­bi­ja, bi­ja sil­dī­tā­ji. Un bi­ja ļo­ti plā­nas sie­nas, tā, ka li­kās, ka vi­si gu­ļam vie­nā lie­lā is­ta­bā, ne­vis no­da­lī­tās tel­pās. Es teik­tu - tāds kār­tīgs kop­mīt­ņu va­ri­ants. Tur ne­bi­ja ne­kā­du ēr­tī­bu. Tur pat ne­bi­ja skap­ja, kur man­tas no­likt. Man drē­bes Na­ga­no stā­vē­ja di­vās pi­ra­mī­dās. Mums bi­ja vie­na lie­la zā­le, tel­pa le­jā, kur bi­ja viens tele­vi­zors. Uz mā­jām pie­zva­nīt va­rē­jām, bet tas bi­ja pa­kal­po­jums, un bie­ži to ne­da­rī­jām.

Ēdi­nā­ša­nas zā­li gan pa­ras­ti at­ce­ros. To­reiz var­būt li­kās, ka vir­tu­ve ir tā­da ja­pā­nis­kā­ka, bet vismaz pē­dē­jos ga­dos vir­tu­ve ir diez­gan kon­ser­va­tī­va. Ta­jā lai­kā es to var­būt tā ne­ie­vē­ro­ju, bet šo­brīd re­dzu, ka ir azi­ātis­kais bloks, eiro­peis­kais, ame­ri­kā­nis­kais... Kat­rās spē­lēs ir jāpiešau­jas pie vir­tu­ves, un tad jau zi­ni, kas ir garš­īgs, bet kas - ne vi­sai.

Par tre­ni­ņiem ne­at­ce­ros, bet ne­kā­di iz­ci­lie ap­stāk­ļi ne­bi­ja. Skrē­jām pa ie­las as­fal­tu, un nekādu la­bo sva­ru zā­li arī ne­at­ce­ros. Man īs­te­nī­bā ne­kad nav iz­nā­cis bau­dīt tos cie­ma­ta labumus, jo bob­slejs kā bi­ja no pirm­ās die­nas līdz pē­dē­jai, tā ir jo­pro­jām. Tā bi­ja arī Na­ga­no. Diez­gan daudz lai­ka pa­va­dī­ju tra­sē, diez­gan daudz mū­su ko­man­das va­go­ni­ņā pie tra­ses un diez­gan daudz, brau­cot uz tra­si un no tra­ses. Lai­kam ti­kai pē­dē­jā va­ka­rā aiz­brau­cām uz pilsētu, pa­sē­dē­jām kā­dā bā­ri­ņā.

Tā kā bi­ju jau ie­priekš bi­jis tur uz Pa­sau­les kau­sa pos­mu, pil­sē­tas cen­trā bi­ju bi­jis, bet no ciema­ta ar met­ro kāds ga­bals bi­ja jā­brauc, bi­jām no­ma­lē. Ce­ļo­jums uz tra­si gan bi­ja piedzīvojums. Stun­da vis­maz bi­ja jā­brauc. Ja ne­mal­dos, pat di­vas vie­nā vir­zie­nā, ja bi­ja sastrē­gu­mi. Va­rē­ja arī ko­man­dai pa­sū­tīt vieg­lās au­to­ma­šī­nas, bet mēs pār­sva­rā iz­man­to­jām lie­los au­to­bu­sus, jo vieg­la­jām ma­šī­nām šo­fe­ri ne­bi­ja vie­tē­jie. Pirm­ie GPS to­reiz ti­kai parādījās, un vi­ņi pil­sē­tu ne­pār­zi­nā­ja un vi­su lai­ku ka­vē­ja.

Ru­nā­jot par dro­šī­bas pa­sā­ku­miem, Na­ga­no vis­pār tos ne­va­ru at­ce­rē­ties, jo lie­las iz­mai­ņas bija ti­kai pēc 2001. ga­da Dvī­ņu tor­ņiem.”