Narkofutbola pēcteči

Sporta Avīze 30.marts
 
Scanpix
Gar laukuma sānu līniju – somas, pilnas ar naudu. Laukumā – labākie pašmāju futbolisti un viesspēlētāji no ārzemēm. Laukuma malā – pasaules narkobiznesa haizivis un līdz zobiem bruņotie viņu rokaspuiši. Tā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tobrīd pasaules ietekmīgākā narkobarona Pablo Eskobara rančo futbolu spēlēja viena no savdabīgākajām komandām – Kolumbijas izlase. Pagājušajā mēnesī šī komanda kļuva par vienu no Pasaules kausa turnīra krāšņākajām rotām.

NARKOFUTBOLS

Komanda no nekurienes - tā 80. gadu beigās nereti tika apzīmēta talantiem bagātā Kolumbijas futbola valstsvienība. Kolumbija strauji bija kļuvusi par vienu no Dienvidamerikas vadošajām futbola nācijām, liekot šūpot galvu tradīcijām daudz bagātākajām kontineta valstīm - komanda spīdēja gan klubu līmenī, kontinenta nozīmīgākajā turnīrā Copa Libertadores, gan uz nacionālo izlašu skatuves. Valsts futbolā bija sācies zelta laikmets - daudz talantīgu spēlētāju, kas spēlēja vietējā čempionātā un, būdami labi atalgoti, nemaz nealka pārcelties uz Eiropu. Valstī, kuras nacionālā izlase Pasaules kausā bija piedalījusies tikai vienreiz - 1962. gadā - pēkšņi bija sācies īsts futbola bums. Par kādu naudu? Kokaīna...

Astoņdesmitajos tieši Kolumbijā mitinājās varenākie narkotiku biznesa saimnieki. Arī pasaulē ietekmīgākais narkobarons Pablo Eskobars, kuru pazīstamais žurnāls Forbes dēvēja par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, un noteikti nekļūdījās - Pablo brālēns un pastāvīgais līdzgaitnieks mūža garumā Haime lēš, ka tolaik Eskobars dienā nopelnīja 50 miljonus dolāru. Eskobars kļuva par īpašnieku diviem Kolumbijas futbola klubiem - Nacional un Medellin. Šādi viņš centās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - atbalstīt savas dzimtās puses futbola komandas, kā arī atmazgāt nelikumīgi gūto naudu. «Par biļetēm uz spēlēm cilvēki norēķinās skaidrā naudā. Tas ļauj klubu īpašniekiem deklarēt, teiksim, nevis miljona dolāru lielus ienākumus, bet divus miljonus - tā legalizējot vienu miljonu. Tāpat spēlētāju darījumi: pārdod par vienu summu, deklarē citu. Starpība - legalizēta,» skaidro viens no to laiku Kolumbijas korupcijas apkarotājiem. «Pablo nebija vienīgais narkobarons, kam bija vajadzība legalizēt skaidrās naudas kaudzes, un Pablo nebija vienīgais narkobarons ar dziļu futbola mīlestību. Tā sākās narkofutbols...» atceras Haime.

Narkobaroni iegādājās kolumbiešu klubus un sākās process, ko Kolumbijā tagad dēvē par narkobaronu virves vilkšanas sacensībām. Tikai virves vietā bija futbola bumba, bet vilcēji - labi atalgoti, pārtikuši un nenoliedzami meistarīgi futbolisti. Un sākās netīra spēle, kuras galvenie upuri bija tiesneši. «Kolumbijas čempionāta spēli starp Nacional un America de Cali tiesāja Alvaro Ortega. America de Cali uzvarēja. Es spēli vēroju blakus Pablo. Tiesnesis mūs pilnībā noraka. Pablo mums lika viņu atrast un nogalināt,» vaļsirdīgi atklāj Popeje - Eskobara labā roka, kurš par vairāku simtu cilvēku slepkavībām savas dienas patlaban vada stingra režīma Kolumbijas cietumā. Tiesnesi Ortegu drīz pēc spēles atrada nošautu.

«Narkotiku naudas ienākšana futbolā ļāva mums iegādāties lieliskus ārzemju futbolistus, kā arī noturēt visus labākos vietējos spēlētājus. Mēs nemainījām savu izturēšanos, mēs vienkārši saņēmām vairāk naudas! Rezultātā mūsu futbola līmenis cēlās,» skaidro kādreizējais Nacional un Kolumbijas izlases galvenais treneris Francisko Maturana. Viņa rokās ilgus gadus bija Kolumbijas futbola zieds - izlase un spēcīgākais, naudīgākais un ietekmīgākais klubs. 1989. gadā Nacional piepildīja Eskobara sapni - kļuva par pirmo kolumbiešu klubu, kas triumfē Copa Libertadores. 1990. gadā jaunā un talantīgā Kolumbijas izlase piedalījās Pasaules kausa izcīņā, kur iekļuva izslēgšanas spēlēs. Viņu turnīram bija jābūt pēc četriem gadiem.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā