Bez Holivudas beigām

Sporta Avīze 29.marts
 
Andris Meļķis / Lauris Aizupietis, F64
Latviešus ne velti dēvē par arāju tautu. Arī sportā – ja kāds nolaists vai neapgūts zemes pleķis jāuzplēš un jāpadara par auglīgu tīrumu, piedurknes vienmēr būs gatavs atrotīt kāds mūsējais. Bobslejs, skeletons, BMX – ar savu fanātismu vienmēr esam bijuši starp pirmatklājējiem un pēc laika vākuši bagātīgu ražu. Taču ne vienmēr šādiem dullajiem smaida veiksme. Andrim Meļķim liktenis nebija tik vēlīgs kā Rolandam Upatniekam, Dainim Dukuram vai Ivo Lakučam. Kas ir Andris Meļķis, jūs vaicāsiet? Vīrs, kurš astoņdesmito gadu vidū Padomju savienībā ieviesa tolaik jauno olimpisko sporta veidu, tagad tik populāro slēpošanas frīstailu. Latvietis. Šis ir viņa fanātisma stāsts. Bez laimīgām beigām.

MASKAVA MEKLĒ LATVIETI

Astoņdesmitajos gados olimpiskā kustība nolēma savā ziemas sporta veidu pulkā uzņemt frīstaila slēpošanu. 1988. gada olimpiskajās spēlēs Kalgari bija plānoti paraugdemonstrējumi, četrus gadus vēlāk Albervilā - jau pirmo medaļu komplektu sadalīšana. PSRS sporta funkcionāriem nu bija jādomā, kā strauji sasniegt panākumus sporta veidā, kura plašajā Dzimtenē līdz tam nebija. Situācija jau pieredzēta, un likumsakarīgi, ka tās risināšanai tika nolemts izmantot pārbaudītas metodes - jāatrod kāds latviešu fanātiķis! «Ņemot vērā to, ka latvieši bieži vien ir pionieri dažādos sporta veidos, uzķer lietu būtību un ātri spēj gūt panākumus, funkcionāri no Maskavas zvanīja uz Rīgu. Prasīja, vai varot atrast kādu latvieti, kurš būtu ar mieru attīstīt frīstaila slēpošanu Latvijā. Sak, mēs tikmēr paskatīsimies, kā jums tur ies,» īso vēsturi atstāsta Andris Meļķis.

Tā 1985. gada augustā bijušā kalnu slēpotāja un kino operatora Meļķa dzīvē notika pavērsiens. «Tolaik biju izveidojis siltumnīcu, kurā audzēju rozes. Biju puslīdz finansiāli neatkarīgs un nolēmis nodoties literatūrai un kino dramaturģijai. Atceros, bija augusts - strādāju dārzā, kad pie manis atbrauca Jānis Ciaguns un vaicāja: «Andža, Maskava grib un meklē cilvēku, kurš gribētu Latvijā frīstailu uzsākt. Mēs izdomājām, ka tik dulls esi vienīgi tu. Negribi?» Diennakti piedāvājumu apdomāju un piekritu. Kāpēc? Iemesls bija diezgan vieglprātīgs. Sapratu, ka kalnu slēpošanā esmu izdarījis visu, ko varēju savu iespēju un talanta robežās izdarīt, bet es nekad neesmu apzināti uzmetis salto ar slēpēm. Tātad beidzot būs iespēja realizēt pēdējo, ko es ar slēpēm neesmu izdarījis, - uzmest salto!» motivāciju iesaistīties trakajā piedzīvojumā pēc gandrīz 30 gadiem skaidro Meļķis.

Frīstaila slēpošana paralēli sāka attīstīties arī citās padomju republikās, bet Meļķis lielajā avantūrā tikmēr metās ar lielu prieku - beidzot viņš varēs brīvi izpausties, un tajos laikos tas jau bija daudz! «Līdz tam dzīvē vienmēr bija gadījušies cilvēki, kas traucēja realizēt sevi. Man tas bija līdz kaklam noriebies! Gribēju beidzot darīt ko tādu, kur es pats varēju realizēt sevi - bez kādiem priekšniekiem. Jo priekšnieki nereti ir mazāk talantīgi un mazāk spējīgi, kas citus izrīko, jo paši neko daudz nemāk. Taču šādi viņi ierobežo talantīgus cilvēkus. Sapratu, ka man būs iespēja realizēties un neviens man neko nemācīs, jo neviens Latvijā par frīstaila slēpošanu neko nezina.»

Bija jāatrod audzēkņi, tie jāsāk trenēt un paralēli - jātrenējas arī pašam. Laikrakstā tika ielikts sludinājums, ka tiek komplektēta treniņu grupa jaunajā sporta veidā - interesenti aicināti pieteikties. Un sludinājumu burvība: nekad nevar zināt, kas uz tiem atsauksies... «Atsaucās diezgan liels bars. Lieli, mazi, jauni, veci, tievi, resni. Pāris kaskadieri, medicīnas studenti, pat piektās klases skolnieks - apvēlies apaļš, un meitenes. Arī daži kalnu slēpotāji. Ļoti raiba kompānija,» ar smaidu sejā atminas Meļķis. Visnotaļ raibajā pūlī bija arī daži gaiši plankumi. Lietaskoki, ar kuriem varēja sākt nopietni strādāt. Tādi kā vingrotājs Oļegs Isakovs, kura hobijs bija kalnu slēpošana, kalnu slēpotāji Dans Jansons un Normunds Aplociņš, vēl pāris. «Parasti, kad pavasara pusē apnika pa trasi braukt, pamēģinājām pacelties no zemes vai izbraukt caur mežu,» stāsta Dans Jansons. «Man nebija tik labu rezultātu kalnu slēpošanā, lai varētu tikt PSRS izlasē.» Tāpēc viņš nolēma izmēģināt spēkus jaunā sporta veidā.

Jansons ar neviltotu smaidu sejā atceras treniņprocesa sākumu: «Manuprāt, pirmos pāris mēnešus mums treniņu metodika bija aizgūta no amerikāņu filmām. Bija atrasti video materiāli, kur bija redzami dažādi triki. Tāpat bija dabūti daži video gabaliņi no sacensībām. Sākumā mācīšanās galvenokārt notika no ekrāna. Tas viss būtiski un ļoti strauji mainījās tad, kad mēs trāpījām eksperimentālajā PSRS izlasē.»

No pirmā treniņa līdz pirmajam čempionātam pagāja vien daži mēneši. Un uz kopējā fona latvieši izskatījās labi! Andris Meļķis atceras pirmo spēku pārbaudi: «Ziemā bija pirmais PSRS čempionāts. Uz to ieradušies bija diezgan daudz sportistu. No visām malām, kur ar frīstaila slēpošanu bija sākuši nodarboties. Mēs uzreiz ieguvām divus vai trīs čempionu titulus. Bijām labākie mogulā, Isakovs - akrobātikā. Uzreiz pēc tam izveidojās PSRS izlase, kurā sākumā bija seši mūsu sportisti,» pirmos panākumus treneris nav aizmirsis. «Es uzreiz audzēkņiem teicu: mums tajā izlasē jānoturas, jo tā ir mūsu iespēja redzēt pasauli. Tā bija viena no audzinošām un arī ideoloģiskām motivācijām. Mēs cītīgi strādājām, un tā lieta mums aizgāja.» Aizgāja tā, ka jau 1986. gadā latviešu frīstaila slēpotāji Meļķa virsvadībā brauca pa Pasaules kausa posmiem. Protams, sacensību protokola pirmajās lapās mūsējos meklēt bija veltīgi, taču mācības kaujas apstākļos ļāva strauji progresēt. Tam pamatā bija fanātisms, ko ne visi saprata.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā