Sen tas bija

Narkofutbola pēcteči
Gar laukuma sānu līniju – somas, pilnas ar naudu. Laukumā – labākie pašmāju futbolisti un viesspēlētāji no ārzemēm. Laukuma malā – pasaules narkobiznesa haizivis un līdz zobiem bruņotie viņu rokaspuiši. Tā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tobrīd pasaules ietekmīgākā narkobarona Pablo Eskobara rančo futbolu spēlēja viena no savdabīgākajām komandām – Kolumbijas izlase. Pagājušajā mēnesī šī komanda kļuva par vienu no Pasaules kausa turnīra krāšņākajām rotām.
 
Desmitniekā ar pirmo šāvienu
Latvijas izlases rindas šonedēļ papildinājis Zemgus Girgensons. Zemga NHL karjera pēdējos pāris gadus attīstījusies visnotaļ nedroši, un daudziem varbūt jau piemirsies, ka lielajā līgā tobrīd 18 gadus vecais latvietis savulaik ienāca skaļi – gūstot vārtus jau ar savu pirmo metienu.
 
Bez Holivudas beigām
Latviešus ne velti dēvē par arāju tautu. Arī sportā – ja kāds nolaists vai neapgūts zemes pleķis jāuzplēš un jāpadara par auglīgu tīrumu, piedurknes vienmēr būs gatavs atrotīt kāds mūsējais. Bobslejs, skeletons, BMX – ar savu fanātismu vienmēr esam bijuši starp pirmatklājējiem un pēc laika vākuši bagātīgu ražu. Taču ne vienmēr šādiem dullajiem smaida veiksme. Andrim Meļķim liktenis nebija tik vēlīgs kā Rolandam Upatniekam, Dainim Dukuram vai Ivo Lakučam. Kas ir Andris Meļķis, jūs vaicāsiet? Vīrs, kurš astoņdesmito gadu vidū Padomju savienībā ieviesa tolaik jauno olimpisko sporta veidu, tagad tik populāro slēpošanas frīstailu. Latvietis. Šis ir viņa fanātisma stāsts. Bez laimīgām beigām.