Sen tas bija

Jāni Bojāru pieminot...
Otrdien 62 gadu vecumā mūžībā aizgāja Jānis Bojārs – Latvijas rekordists lodes grūšanā, spilgta personība Latvijas vieglatlētikā. 2014. gada ziemā paspējām paviesoties pie Jāņa – togad atzīmējot 30. gadskārtu, kopš PSRS nolēma boikotēt olimpiskās spēles Losandželosā, politisko ambīciju vārdā sagraujot simtiem sportistu sapņus. Starp viņiem bija arī Jānis...
 
Martins Dukurs par Vankūveru
Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – skeletonists Martins Dukurs par 2010. gada olimpisko Vakūveru.
 
Ilmārs Bricis par Turīnu
Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – biatlonists Ilmārs Bricis par 2006. gada olimpisko Turīnu.
 
Harijs Vītoliņš par Soltleiksitiju
Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – hokejists Harijs Vītoliņš par 2002. gada olimpisko Soltleiksitiju.
 
Sandis Prūsis par Nagano
Olimpiskās spēles Phjončhanā tuvojas un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – bobslejists Sandis Prūsis par 1998. gada olimpisko Nagano.
 
Zintis Ekmanis par Lillehammeri
Olimpiskās spēles Phjončhanā tuvojas un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – bobslejists Zintis Ekmanis par 1994. gada olimpisko Lillehammeri.
 
Jānis Ķipurs par Albērvilu
Olimpiskās spēles Phjončhanā nav aiz kalniem. Atminējāmies, ka pirms trijiem gadiem “Sporta Avīzē” iztaujājām mūsu olimpiešus par iespaidiem olimpiskajos ciematos dažādās olimpiskajās spēlēs. Bobslejists Jānis Ķipurs zināja stāstīt par 1992. gada olimpisko Albērvilu.
 
Narkofutbola pēcteči
Gar laukuma sānu līniju – somas, pilnas ar naudu. Laukumā – labākie pašmāju futbolisti un viesspēlētāji no ārzemēm. Laukuma malā – pasaules narkobiznesa haizivis un līdz zobiem bruņotie viņu rokaspuiši. Tā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tobrīd pasaules ietekmīgākā narkobarona Pablo Eskobara rančo futbolu spēlēja viena no savdabīgākajām komandām – Kolumbijas izlase. Pagājušajā mēnesī šī komanda kļuva par vienu no Pasaules kausa turnīra krāšņākajām rotām.
 
Desmitniekā ar pirmo šāvienu
Latvijas izlases rindas šonedēļ papildinājis Zemgus Girgensons. Zemga NHL karjera pēdējos pāris gadus attīstījusies visnotaļ nedroši, un daudziem varbūt jau piemirsies, ka lielajā līgā tobrīd 18 gadus vecais latvietis savulaik ienāca skaļi – gūstot vārtus jau ar savu pirmo metienu.
 
Bez Holivudas beigām
Latviešus ne velti dēvē par arāju tautu. Arī sportā – ja kāds nolaists vai neapgūts zemes pleķis jāuzplēš un jāpadara par auglīgu tīrumu, piedurknes vienmēr būs gatavs atrotīt kāds mūsējais. Bobslejs, skeletons, BMX – ar savu fanātismu vienmēr esam bijuši starp pirmatklājējiem un pēc laika vākuši bagātīgu ražu. Taču ne vienmēr šādiem dullajiem smaida veiksme. Andrim Meļķim liktenis nebija tik vēlīgs kā Rolandam Upatniekam, Dainim Dukuram vai Ivo Lakučam. Kas ir Andris Meļķis, jūs vaicāsiet? Vīrs, kurš astoņdesmito gadu vidū Padomju savienībā ieviesa tolaik jauno olimpisko sporta veidu, tagad tik populāro slēpošanas frīstailu. Latvietis. Šis ir viņa fanātisma stāsts. Bez laimīgām beigām.