Divdesmit gadus pie galda...

Armands Puče 5.mai
 
Latvijas hokejs piedzīvo trauksmainu pavasari, jo nav vairs žurkas ģērbtuvē… Nav vairs arī Kirovs Lipmans, kas iepriekšējos divdesmit gados ap šo laiku parādījās kā gadalaiks, kam visi ir sagatavojušies. Jā, tas ir fenomens – noturēties divdesmit gadus pasaules ledus hokeja elitē, bet vēl lielāks fenomens ir pieņemt šos aizvadītos divdesmit kā Latvijas hokeja nacionālo īpatnību. Kas tam raksturīgs?

Piemēram, sākot no deviņdesmit septītā, ir novērojama tā sauktās krievu frakcijas dominante, kur barveža lomā uzstājās kapteinis Znaroks. Tas neko daudz neatšķīrās no padomju armijā valdošās morāles starp vecajiem un jauniesauktajiem. Bija paaudze, kas tā pa īstam nemaz neuzspēlēja izlasē, jo autoritāte tā noteica. Kas skumji - viens bariņš no šiem apdalītajiem, vēlāk palika pie Latvijas hokeja (kā trenerīši, menedžerīši), bet - ar atvasinātu tā laika Znaroka morāles kodeksu, kam raksturīga nepamatoti pašpārliecināta augstprātība, ja vien esi pareizajā pusē. Bet pareizā puse ir tā, kurā visi smejas par kapteiņa jokiem. Protams, jāsmejas bija krievu valodā… Šim posmam arī raksturīga kasīšanās ap prēmijām un sīkumains materiālisms gandrīz katrā epizodē, ja tas skāra izlases hokejistu sadzīvi pasaules čempionāta laikā. Bet tas - no nabadzības, jo puikas savos klubos tolaik lielu kāpostu nesaņēma.

Treneris Vasiļjevs atnāk ar neslēptu lozungu - krieviskais viņa vadītajā izlasē stāvēs pie ratiem… Nacionālistiem prieks, bet krieviem iemesls pārkārtoties. Aizkulisēs šajā laikā ārdās no komandas izmestais Znaroks, taču ir daži, kas saka priekšā - nevajag ar spēku, ņemsim ar viltību. Tieši Vasiļjeva laikā rodas strāvojumi, kuri Latvijas hokejā ienes tā saukto sarunāšanas mākslu aiz muguras, kas ar mazām atkāpēm nepāriet līdz pat Kirova slavenajam gāšanas rudenim. Nesaku, ka izlases nodzeršanās Ķelnes čempionātā ir šo cilvēku provokācija, bet fakts, ka tik paģiraina komanda ne pirms, ne pēc nebija redzēta Latvijas valstsvienības kreklos - ir ļoti aizdomīgs. Vasiļjeva pirmā atnākšana noslīpē arī Lipmana blefošanas prasmes, jo LHF prezidents iemanās pa kluso klanīties gan znarokiešiem, gan pretējais pusei, abiem kaut ko nepārtraukti solot un apsolot - pašam paliekot gultā ar karalieni un pārskaitot miljonus, pārnestā nozīmē…

Ķelnes izgāšanās ir krievu frakcijas triumfs, bet liels ir viņu pārsteigums, ka Lipmans no cepures izvelk nevis kādu no viņu ieteiktajiem trenera kandidātiem, bet gan zviedru Lindstrēmu. Skandināvs nāk ar Latvijas hokejā līdz tam neredzētu attiecību kultūru, tausta drēbi, pērk komandas ģērbtuvē banānus, ved puikas uz hipodromu, bet - ar pirmo piegājienu tā arī nesaprot, ka ir nonācis īstā bedrē ar regulārām aizkulišu intrigām ēdienkartē. Savukārt, Kirovam krīt uz nerviem, ka Lindstrēms ik pa laikam atnes un noliek uz galda kādu jaunu rēķinu - te atkal par jauniem paklājiem ģērbtuvē, te par ķīmisko tīrītavu saviem krekliem… “Ja jūs zinātu, cik es viņam maksāju!” - šī Kirova hrestomātiskā frāze pirmoreiz ieskanas tieši pie Lindstrēma, bet vēlāk tas jau ir kā skaitāmais pantiņš pie eglītes. Sabiedrība, kas čukst Kirovam ausī un provocē, vairāk vai mazāk pārstāv to pašu slaveno deviņdesmit septītā gada krievu galdu, ar nemainīgo barvedi.

Tas, ka Beresņeva (Znaroks ir palīgs) otro uznākšanu Kirovs primitīvi noguļ, saistās ar pāļiem, ko viņš cenšas iedzīt Skanstes ielas rajonā, dzemdējot ideju par pasaules čempionātu. Kad pāļi ir sadzīti, zemē iedzen arī Beresņevu… Ideja, ka pasaules čempionātā Rīgā uz komandtiltiņa nostāsies Vorobjovs (Znaroks ir palīgs), ir absolūta Lipmana pašdarbības un egocentrisma paraugstunda. Bet, viltīgākie ļauj tam notikt, jo tāpat ir skaidrs, ka Kirovs šo turnīru taisa kā savas kāzas un tāpēc, sajūtas varenāks kā jebkad agrāk. Znaroka pieci gadi pie izlases stūres ir tipisks korporatīvais pasākums, kas nav nekas nosodāms, ja skatāmies no jaunā trenera pozīcijām. Tikai vēlāk Lipmans apjēgs, ka Oļegs šos apstākļus izmantoja, lai nonāktu jau citā apritē un kliegs - bez manis viņš nebūtu nekāds treneris… Varbūt nebūtu ar’. Vien jāatzīst, ka treneris Znaroks (piedod, Hari, bet ir tikai viens galvenais) iedeva Latvijas hokeja izlasei nesalīdzināmi vairāk, nekā spēlētājs Znaroks, tiesa, saglabājot savu nemainīgo atziņu - savējos nenodod, bet ēst ta’ gribās… Lipmans pazaudēja daudz spēka Znaroka laikā, jo mēģināja apspēlēt vai sacensties ar Oļega tradicionāli stiprāko kārti - psiholoģisko mobingu, tiesa, līdz brīdim, kad saprata, ka treneri patiesībā neviens nepiesedz. Vismaz, no LHF prezidentam zināmies bandītiem nē, un tas jau ir arguments dūšai! Lai cik tas absurdi neizklausītos pirmajā mirklī, atļaušos apgalvot - Znaroku visticamāk gāza no izlases krēsla nevis Lipmans, bet gan… Ozoliņš. Iedevis Stenlija kausa čempionam valstsvienības ģenerālmenedžera uzplečus un apsolījis brangu algu, Kirovs pēc čempionāta saprata, ka saistības vajadzēs arī pildīt. Rindas galā iestājās arī svaigais solījumus izlases hokejistiem iedot prēmiju, ja viņi saglabās vietu elitē, kas bija nevajadzīgi, bet - mute savu nožēlojamo funkciju jau bija paveikusi. Ja zīle Lipmanam rokā (lasi - saglabāta vieta elitē), kāda viņam daļa vairs gar medņu pakaļam vai spalvām (lasi - treneriem un menedžeri)?

Pasūtot viņus visus kolektīvi, Kirovs aizskrēja pie cepures un izvilka no tās NHL šautuvē kalibrēto Nolanu. Nocelt zvaigzni no debesīm un tajā pašā laikā iekakāt viesistabas stūrī - tā bija pārbaudīta metode, kas izkrāso šos slavenos divdesmit gadus. Arī indiānis no tā nekur nespruka, lai gan zināja savas cilts septiņu vectēvu gudrības. Sekoja dīvainas kristības ar Beļavski, tad šo vājumu atkal izmantoja Znaroka cilvēki, kas kārtējo reizi pameta zem tanka Beresņevu, bet Vasiļjeva grābstīšanās gar svecēm - divas dienas pirms olimpiskās kvalifikācijas turnīra! - jau bija Kirova totāla sapīšanās meistarībā…

Divdesmit gadus elitē? Jaunajam trenerim Bobam Hārtlijam ir viena liela priekšrocība - viņu nenoalgoja Lipmans. Trūkums? Sabiedrība, kas divdesmit gadus pieļāva viena ambicioza cilvēka cūkošanos, tepat vien ir blakus... Jo atzīsim, ka izmaiņas federācijas vadībā bija ķeizargrieziens. Tam nebija nekāds sakars ar Latvijas hokeja sabiedrības izpratni par lietām, kas noteikti jāmaina. Vai viņi gribēs skriet pakaļ šiem pārmaiņu ratiem un tajos ielēkt, vai - meklēs sprunguli, lai mestu to ratu spieķos? Ja pēc pasaules čempionāta melnajā tirgū neparadīsies Latvijas hokeja izlases nūjas un citas izsniegtā inventāra daļas, kā tas ir bijis iepriekšējos divdesmit gadus, teikšu - pirmais variants…