Citādas uzvaras

Jānis Freimanis 4.decembris 2018
 

2.lapa no 3 lapām

Braucot smējās un kliedza

Dusmas bija, taču uz sevi. Par to, ka viņa nespēj izdarīt vienu vai otru lietu. Kad emocijas kāpa pāri malām, vajadzēja izraudāties. Reizēm tas nepieciešams arī tagad. Bet tā, lai neviens neredz, jo Annija negrib sāpināt savus tuviniekus, kuri tāpat jau daudz cietuši. 2013. gada 5. septembrī avārija notika ar visu ģimeni, taču meitene uzsver, ka negadījums to tikai saliedēja un padarīja stiprāku. Viņa atzīst, ka nespēj pat iedomāties, kādiem pārdzīvojumiem gājuši cauri vecāki. Bērns jau bija izaudzināts, taču atkal vajadzēja viņu aprūpēt. „Es nevarētu to pārciest, tādēļ labāk, ka tas ir noticis ar mani, nevis ar kādu no maniem tuviniekiem,” secina Annija.

Slimnīcā viņa pavadīja vien dažas nedēļas, bet tad gandrīz pusgadu ārstējās Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari. Ir grūti izstāstīt, ko tas nozīmē. Runa nav tikai par atņemtajām spējām staigāt un sēdēšanu ratiņkrēslā. Tikai pirms pāris gadiem viņa pēc pieskārieniem beidzot vairs nejuta sāpes ribās. Bija svarīgi pieņemt notikušo un neapstāties. Viņa atceras brīdi, kad tas noticis. „Braucu automašīnā kaut kur pirms Vanšu tilta. Raudzījos laukā pa logu un domāju - tas, kas ar mani ir noticis, nav ne sods, ne grūtības. Gluži pretēji - man ar to jālepojas. Ir cilvēki, kas pazaudē darbu, un tamdēļ nodzeras. Ir neskaitāmi sīkumi, kuru dēļ cilvēki mēdz pazaudēties. Sapratu, ka man ir jāapzinās, ko spēju izdarīt, un jāsamierinās ar to, ko vairs nespēju darīt. Katrs mēs esam savā vietā. Ja vien ļoti gribam, paši varam visu dabūt gatavu.”

Tajā laikā Annijas dzīvē ienāca bobslejs. Viņa pati saka, ka dzīvē daudzas lietas viņai ir nākas darīt tādēļ, ka kaut kas ir noticis iepriekš. Līdzīgi bija ar bobsleju. Tolaik meitene sev uz lapiņas bija sarakstījusi lietas, kuras dzīvē gribētu sasniegt. Viena no tām - atrast sporta veidu, ar kuru būtu interesanti nodarboties. Pēc pāris nedēļām viņai uzrakstīja trenere Vita Kotāne, kura piedāvāja izmēģināt spēkus bobslejā. Annijai par šo sporta veidu nebija gandrīz nekāda priekšstata, tādēļ viņa reaģēja neraksturīgi - kāpēc gan ne? Trenere atbrauca pie viņas kopā ar jau pieredzējušo parabobslejistu Alvilu Brantu, kuri nosolījās meiteni vairs vaļā nelaist. Pēc mēneša jādodas uz Pārksitiju, biļetes jau esot nopirktas.

Uzzinājusi par meitas gaidāmo izaicinājumu, Annijas mamma par ciešu miegu varēja aizmirst uz vairākām nedēļām. Arī meitenei nebija viegli. Pārksitijas trasē pirmajiem ļāva braukt iesācējiem, bet šajā kategorijā vienīgā dāma bija Annija. Nu ko, sievietēm priekšroka. Treneres padoms, iztēloties braukšanu ar automašīnu, nestrādāja, jo Annija līdz liktenīgajai avārijai nebija paspējusi iegūt autovadītāja tiesības. Tā nu sanācis, ka ar bobsleja kamanām viņa izbrauca vēl pirms sēšanās pie auto stūres. „Jau pirmajā reizē noķēru tik foršas sajūtas! Vēl joprojām pēc finiša esmu smaidīga, arī tajās reizēs, kad trasē gadījies uzskriet apmalei un sasisties. Braucu lejā, smējos un kliedzu. Nav jau ļoti sportiski. Bet man svarīgākais ir gūt emocijas, nevis sasniegt rezultātu,” norāda meitene.

Vienmēr nav jābūt pirmajai

Tomēr pagājušā gada nogalē Pasaules kausa posmā Kalgari bija gan emocijas, gan rezultāts. Pēc pirmā brauciena viņa nemaz neprasīja, kā veicies, bet pēc otrā brauciena, kuru viņa veica līderes godā, Annija finišā savam palīgam tomēr paspēja uzkliegt - kura es paliku? „Tu paliki pirmā,” viņš atbildēja. „Tās emocijas, kas mani tobrīd pārņēma, nevaru tās salīdzināt ne ar ko. Kopš 18 gadu vecumā pārciestās autoavārijas esmu izgājusi cauri ellei. Man bija bail no ātruma un automašīnām. Kādu laiku mašīnā varēju iekāpt tikai tad, ja pie stūres bija tētis. Bet bobslejā es šīs bailes iepazinu un stājos tām pretī. Pēc uzvaras raudāju kādas 15 minūtes. Emocijas mani nelaida vaļā vēl divas dienas. Jau būdama mājās, sāku raudāt dušā, pēc tam arī ģērbjoties,” atceras meitene.

Tomēr šīgada sākumā piedzīvotais kritiens atstāja pēdas uz sezonas atlikušo daļu. Viņa nezina, cik ilgi vēl gribēs nodarboties ar bobsleju, taču pagaidām braukt vēl griboties. Annija ir sapratusi, ka vēlas dzīvot tā, kā to vēlas. Vienmēr nav jābūt pirmajai. Svarīgākais ir izbaudīt to, ko dari. Bez tā uz veiksmīgiem rezultātiem cerēt nav vērts. Apliecinājums tam bija pagājušās sezonas otrā puse. Virsotne reiz jau ir sasniegta, tādēļ aktuāls ir jautājums par motivāciju to atkārtot, jo galvenais mērķis bobslejā tomēr bija baiļu pārvarēšana. Annija saka, ka bobslejs viņu ir izmainījis. Sākotnēji pārējie dalībnieki vien pasmējušies par meiteni rozā tērpā ar franču manikīru un secinājuši - ja nesanāks braukšana, tad būs vismaz mums sava Mis Parabobslejs... Taču Annija ir pārliecināta, ka tas tikai izkrāso sportu. Ja kaut kas nesanāk, viņa paraud. Protams, ne jau publiski. Jo starp večiem ir jābūt stiprai.

Parabobslejā starta iekārta nodrošina visiem sportistiem vienādu startu, bet kamanas tiek izlozētas, tādējādi sportiskais princips tajā tiek ievērots krietni vairāk nekā bobslejā. Tomēr Annijai ir arī kāds būtisks mīnuss, proti, viņa sver tikai 54 kilogramus, bet līdzi var paņemt tikai 30 kilogramus liekā svara. Tas nozīme, ka līdz maksimāli atļautajiem simts kilogramiem viņai trūkst sešpadsmit. Par bobsleja kamanām viņa šo to zina, pati pulē slieces un pieskrūvē krēslu, tomēr allaž aicina, lai pieredzējušāki kolēģi pārbauda. Annija saka, ka kamanu uzbūvi saprot, taču nosaukt visas detaļas gan nemācētu.

Lielākais prieks par bobslejā pavadīto laiku viņai ir tādēļ, ka šādi viņa var rosināt arī citus aizdomāties par savām bailēm un mudināt tās pārvarēt. Annijas mērķis nav pirmās vietas un uzvarētājas kausi. Viņa uz dzīvi skatās, paturot prātā, ka katrs mirklis var kļūt par pavērsiena punktu. Tādēļ ir tik svarīgi nedarīt to, kas tev nepatīk. Viņas uzvaras uz rezultātu tablo neparādās.

Vai viņa ir pieņemta šajā vīriešu sporta veidā? „Nemaz nezinu. Man svarīgi ir tas, ka es sevi esmu pieņēmusi. Citu viedoklis man nav svarīgākais,” atbild Annija. Taču nevar noliegt, ka meitenes uzvara pār vīriešiem dažiem tomēr kremt. Interesanti, ka viens no dalībniekiem, kurš pats dzīvo netālu no Kalgari trases, pēc Annijas uzvaras pat gribēja rakstīt protestu, jo latviete šajā trasē pirms tam esot aizvadījusi nometni. Viņa par to vien rūgti pasmaida, jo pati ir iemācījusies dzīvi tvert kā piedzīvojumu. „Cilvēkiem būtu jāiemācās, ka nekas šajā dzīvē nav dzīvības un nāves jautājums. Vienkārši ir jāizbauda jauna pieredze.”

Annija Krūmiņa

/

Rūta Kalmuka

Turpinājumu lasi nākamajā lapā