Citādas uzvaras

Jānis Freimanis 4.decembris 2018
 
Annija Krūmiņa / Rūta Kalmuka
Dzīve ir ļoti neparedzama, teic Annija. Vienu dienu ej uz skolu, bet jau nākamajā guli reanimācijas nodaļā... Iepriekš viņa nekad nebūtu domājusi, ka iesaistīsies sportā, kur nu vēl tādā paaugstinātas bīstamības sporta veidā kā bobslejs. Taču pagājušā gada 24. novembrī viņa stāvēja uz pjedestāla augstākā pakāpiena Kanādā un klausījās Latvijas himnu. 23 gadus vecā Annija Krūmiņa pirms vairāk nekā pieciem gadiem piedzīvoja likteņa pavērsienu, kas mainīja viņas dzīvi. Mirklis, kas tik daudz atņēma, bet vienlaikus arī daudz deva.

Jutu kritienu un tad izslēdzos

Tajā janvāra dienā šā gada sākumā Oberhofas trasē Annija īsti nespēja koncentrēties braucienam. Viņa jutās apslimusi un domās jau bija mājās, tādēļ treniņu prātīgāk būtu bijis izlaist, taču meitene vēlējās apliecināt savu neatlaidību. Kritiens bija ļoti nepatīkams, bet vēl nepatīkamākas bija sajūtas, kādas viņu pārņēma, sasniedzot finiša līniju. Annija nespēja paelpot. Tas tik ļoti spilgti atgādināja pēc autoavārijas slimnīcā pavadītās dienas...

Pirms četrarpus gadiem meitene gulēja slimnīcas gultā un pirmoreiz mūžā viņai šķita, ka viņa nomirs. Meitene nespēja paelpot, neviens nenāca un arī viņa pati nevarēja nevienu pasaukt, jo mute bija piebāzta ar caurulēm. Viņa nevarēja pakustināt ne kājas, ne rokas. Avārijas rezultātā ribas bija sadūrušās plaušās. Ja kakla skriemeļi būtu cietuši vēl vairāk, šodien viņa nevarētu pakustināt arī rokas. „Tagad tas, protams, šķiet smieklīgi, bet, kad pamodos, jutos laimīga, secinot, ka zobi ir savās vietās,” saka Annija. „Bet elpoju pirmajās dienās tik ātri kā sunītis, jo nespēju dziļi ievilkt elpu. Tādēļ daudz nācās izpildīt dažādus plaušu vingrinājumus. Biju nodarbojusies ar dziedāšanu un radusi pie dziļām ieelpām, bet te vairs nevarēja parunāt, kur nu vēl padziedāt.”

Annija neslēpj, ka pēc tās dienas kritiena monobobā viņa sapratusi, ka bailes no ātruma tomēr pilnībā nav atkāpušās. 2013. gada 5. septembra negadījums turpina vajāt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Todien viņa kopā ar savu bērnības draudzeni un draugu pāris kilometrus no savām mājām Ezerniekiem cieta avārijā, kas izmainīja meitenes dzīvi. Acīmredzot pie stūres sēdošā draudzene pārāk ātri iebrauca līkumā, auto nenoturējās uz grants ceļa un apmeta trīs kūleņus. Annija sēdēja aizmugurējā sēdeklī, un tā bija viena no ļoti retajām reizēm, kad viņa nebija piesprādzējusi drošības jostu. Mamma un tētis allaž bija atgādinājuši, ka vienmēr jāpiesprādzējas, bet, vai tad tepat, pie mājām kaut kas varēja noiet greizi...

„Atminos brīdi, kad kritām. Iedomājos, ka šodien nesanāca veikt skrējienu pa šo ikdienas maršruta ceļu, uz kura tagad cietām avāriju. Draugs bļāva pie stūres sēdošās meitenes vārdu. Es jutu kritienu un tad vienā brīdī izslēdzos. Biju izsviesta no mašīnas. Pēc brīža klāt jau bija tētis,” stāsta Annija. Viņas mamma ilgu laiku pēc avārijas šai vietai meta līkumu, bet tagad jau spēj paiet garām. Meitene atzīst, ka nevienā brīdī nav vainojusi pie stūres sēdošo draudzeni, ar kuru viņas ceļi tagad gan ir šķīrušies. Annija uzsver, ka piedošana dzīvē ir vissvarīgākā. „Ja nebūtu piedevusi, vai tad es būtu laimīga?” vaicā meitene.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā