Atrast iemeslu rītos izkāpt no gultas

Jānis Freimanis 15.novembris 2018
 

2.lapa no 4 lapām

Atmetot aizspriedumus

Pasaules ratiņtenisā dominē bijušie tenisisti, kurus ratiņkrēslā iesēdinājis liktenis, kā arī tie paralimpiskie sportisti, kas spēlē jau kopš bērnības. Tieši bērnu piesaistīšana sportam pašlaik kļuvusi par Natālijas aizraušanos. Viņa stāsta, ka Dānijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Francijā un Itālijā bērniem ir nodrošinātas iespējas trenēties un attīstīties par sportistiem. Latvijā ratiņteniss ir tikai piecus sešus gadus un nodrošinājums nav tik labs, tomēr ar Latvijas Paralimpiskās komitejas un Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu federācijas atbalstu bērniem Elektrum olimpiskajā centrā ir iespēja trenēties bez maksas.

Ar bērniem strādā pašas Natālijas treneris Rihards Šorendo, kurš tikai nesen pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju un meties iekšā izaicinājumā, no kura daudzi tenisa treneri vairās. Parasti treneru pirmā reakcija uz darba piedāvājumu ar invalīdiem esot noraidoša, sak - nē, nē, es baidos, es nezinu un nesaprotu... Taču, kad tiek pamēģināts, treneri saprot, ka ratiņteniss nav nekāda raķešzinātne. Novikova pārliecināta, ka šo darbu var darīt jebkurš tenisa treneris.

„Man nebija nekādu aizspriedumu. Nebiju par tiem pat iedomājies,” saka Rihards. „Treniņi notiek kā parastajā tenisā, atšķiras tikai nianses. Ja parastajā tenisā puse no panākuma ir kāju kustībās, tad ratiņtenisā puse no uzvaras slēpjas kustībās retiņkrēslā. Tāpat jāņem vērā, ka atšķirībā no parastā tenisa ratiņtenisā sportisti nevar vienlaikus pārvietoties uz izdarīt sitienu. Pagrieziens pēc izpildīta sitiena var būt efektīvs un neefektīvs. Strādājot ar Natāliju, sākām no pašiem pamatiem.”

Pirmās zināšanas par retiņtenisu Rihards ieguva ITF mājaslapā un YouTube, bet tagad viņš jau ir apmeklējis lekcijas un nometnes Igaunijā un Nīderlandē, kur smēlies zināšanas no labākajiem treneriem pasaulē. Vienīgā atšķirība no parastā tenisa ir tāda, ka ratiņtenisā pirms sitiena bumbiņa pret korta segumu drīkst atsisties divreiz. Tas ietekmē arī sitiena tehniku un izspēles veidus - ratiņtenisā vairāk tiek izmantotas garākas un augstākas bumbas, jo sportistiem ratiņkrēslā tās atsist ir sarežģītāk.

Šorendo atklāj, ka pašlaik ratiņtenisā vairāk ir nodarbināti bērni, kuriem tā vienkārši ir iespēja pakustēties. Tie ir bērni ar lieliem kustību apgrūtinājumiem, kuriem ratiņteniss ir fiziskā aktivitāte, nevis sportošana. Treneris skaidro, ka ar nometņu rīkošanu tiek mēģināts popularizēt ratiņtenisu arī aktīvāko bērnu vidū. Atšķirībā no ratiņbasketbola un sēdvolejbola ratiņteniss vēl ir salīdzinoši mazpazīstams. „Iespējams, ka cilvēkiem ir aizspriedumi pret tenisu kā dārgu sporta veidu, taču bērniem treniņi ir bezmaksas,” piebilst Rihards.

Ne tikai ārstēties, bet dzīvot

Natālijas un viņas draugu kopīgi izveidotā labdarības fonda galvenais virziens ir tieši bērnu ratiņteniss. Vienlaikus ir svarīgi, lai arī pēc korta pamešanas bērniem būtu ko darīt, tādēļ tiek rīkoti dažādi izglītojoši un izklaidējoši pasākumi. Tos apmeklē sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri stāsta par savām profesijām, lai bērniem jau laikus rastos interese par iespējamo nodarbošanos nākotnē. Novikova ir pārliecināta, ka bērniem ar īpašām vajadzībām sports ir vitāli svarīgs, jo tas palīdz noticēt sev un savām spējām. Tāpat sports palīdz izlādēt sakrājušos enerģiju, lai tā nepārvērstos agresijā.

„Latvijā pārāk daudz nodarbojas ar rehabilitāciju. Jā, arī tas ir svarīgi, bet reizēm bērniem visa ikdiena sastāv tikai no rehabilitācijas. Viņiem trūkst brīvības, iespēju paspēlēties ar draugiem. Tieši to sports piedāvā,” uzsver Natālija. Šogad astoņiem bērniem bija iespēja aizvadīt četru dienu nometni Nīderlandē. Dažiem bērniem līdzi devās ar vecāki, bet pārējie brauca vieni paši. Apstākļi bija lieliski - laba viesnīca, putnu parks. Gluži kā paradīzē, saka Natālija. Bērni vēl pēc astoņiem vakarā trenerim vaicāja, vai šovakar vēl būs iespēja uzspēlēt tenisu?

Taču šim stāstam ir arī otra puse. Neviens neapšauba, ka arī bērnu vecāki nedzīvo gluži ikdienišķu dzīvi. Tomēr reizēm vēlme pasargāt savus bērnus drīzāk viņiem kaitē. Kāda mamma pēc nometnes atzina - ja būtu zinājusi, ka šeit bērnam būs tik grūti, tad nemaz nebūtu pieteikusies. Bet problēma tajā, ka pats bērns tā nedomā. Viņiem ir vajadzīga ārstēšana un rehabilitācija, taču vienlīdz svarīgi ir arī dot iespēju vienkārši dzīvot.

„Nometnē bija viena meitene, kura staigā, bet viņas draudzene bija ratiņkrēslā. Kad meitenes ratiņkrēslā nokrita, viņas draudzene ļoti pārdzīvoja un satraucās. Vecāku pirmā reakcija - tātad bērnu tur vairs nedrīkst laist. Bet, vai tad katrs no mums bērnībā nav kritis un sasities? Un, vai tad satraukšanās par draudzeni nav normāla cilvēciska reakcija? No tā nav jāizvairās! Arī šiem bērniem ir nepieciešamas tādas pašas emocijas,” skaidro Natālija.

Tieši tādēļ tik svarīgi ir izglītot arī tos cilvēkus, kuri ikdienā dzīvo kopā ar bērnu. Kad rehabilitācijas centrā Vaivari notika seminārs, kurā piedalījās fizioterapeiti un cilvēki ratiņkrēslā, auditorijā bija ne visu bērnu vecāki. Daži tikmēr devās pastaigā gar jūru. Protams, arī to nevar pārmest, taču šajā gadījumā nestrādā teiciens, ka mamma vienmēr zina labāk, kas vajadzīgs viņas bērnam. Ja mamma nav ratiņkrēslā, tad viņa pat nespēj iedomāties, ko patiesībā jūt un vēlas bērns.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā