Latvijas hokeja Ābolu raža

Sporta Avīze 12.maijs
 

2.lapa no 2 lapām

Rodrigo par Arti

Neatceros, cik man bija gadu, kad tētis mani uzlika - četri vai pieci. Dzīvojām Nīšepingā. No tēta otrā posma Nīčepingā mums pat bija video, kurā es slidoju un mētāju ripas, bet nu gan kasete kaut kur noklīdusi. Kad biju maziņš, nekad spēles neskatījos, tribīnēs gulēju mammai klēpī. Kad tētis uzlika pašu uz slidām, tad gan kaut kāda interese par hokeju sāka rasties - prasīju, lai paņem līdzi ģērbtuvē. Nu jau biju hokejists - mājās visu laiku spēlējos ar plastmasas ripu! Vēl man bija lego, ko sadalīju divās komandās, spēlēju ar viņiem un pats arī komentēju. Zviedru valodā. Reiz, iekāpjot mašīnā, tētis pateica: mājās zviedriski vairs nerunāsim. Tā kā bijām vēl mašīnā, kaut ko zviedriski jautāju, bet tētis pretī - mēs taču sarunājām mājās zviedriski nerunāt. Atteicu, ka neesam taču vēl mājās... Biju tāds mazais gudrinieks. Mājas Nīšepingā bija tādā kā aplī un visi no saviem logiem varēja redzēt, ka pagalmā spēlējam hokeju. Pagalmā pavadīju no rīta līdz vakaram, kamēr mamma sauca ēst.

Pierunāts spēlēt neesmu nekad. Pat pretēji - kad no Zviedrijas pārbraucām uz Latviju, dzīvojām Ķekavā, treniņi iznāca tālu, un tētis ieteicās, ka varbūt lai vairāk mācoties. Biju ar mieru vienu gadu pamēģināt izlaist, ja grūti izvadāt uz 55. vidusskolas halli, taču tas būtu vēl muļķīgāk, turklāt tad uzcēla Volvo halli, un sāku trenēties tur. Ja bērna vecumā paņem pauzi, tas var atstāt pēdas uz visu pārējo un atmest atpkaļ visu progresu. Tētim neizdevās mani pārliecināt. Ja es gribu savu, tad man tas jādabū - šķiet, ka tas man no tēva. Abi divi esam mežāži...

Pie tā, ka tētis savulaik neaizbrauca izmēģināt spēkus Amerikā, esmu vainīgs es - piedzimu, un tētis negribēja braukt. Kā ģimenes cilvēku viņu tiešām var tikai apbrīnot. Reiz sēdējām - es, tētis un viņa brālis, un tad viņš izstāstīja kādu gadījumu. Viņu tēvam, manam vectēvam, kurš joprojām ir šoferis tālbraucējs, radās kādas nopietnas problēmas. Tētim tieši tobrīd bija jābrauc uz pasaules čempionātu, bet viņš paņēma un ar cirvi sacirta savas slidas. Nekādu problēmu, vadība iedošot jaunas! Bet viņš: “Nē, man spiež...” Tā viņš neaizbrauca uz pasaules čempionātu, bet devās palīgā savam tēvam.

Rodrigo rēķinā šajā pasaules čempionātā jau pieci rezultativitātes punkti - vieni vārti un četras piespēles.

/

Romāns Kokšarovs, F64