Latvijas hokeja Ābolu raža

Sporta Avīze 12.maijs
 
Artis Ābols sarunā ar Rodrigo Ābolu / Romāns Kokšarovs, F64
Šodienas nozīmīgajā uzvarā pār Vāciju par labāko spēlētāju Latvijas valstsvienības rindās tika atzīts Rodrigo Ābols, kura filigrānā piespēle ļāva atklāt mača rezultātu. Nav šaubu, ka lepnums tobrīd bija arī viņa tēva, komandas trenera Arta Ābola sirdī. Pēdējo gadu laikā esam publicējuši garākas sarunas gan ar Arti, gan Rodžeru, cita starpā abiem pajautājot šo to arī vienam par otru. Šodien šķiet piemērots brīdis pāris nelieliem fragmentiem no viņu stāstītā.

Artis par Rodrigo

Vēl Zviedrijā spēlējot - kamēr sieva ar meitu aizbrauca mājās, viņš man palika hallē un pēc spēles staigāja pa ģērbtuvi. Loģiski, ka ar laiku sāka spēlēt arī pats. Divas reizes esmu centies viņu atrunāt - teicu, ka mācības svarīgākas un kam tev tas hokejs. Viņš atbildēja: “Labi, gadu izlaidīšu, bet pēc tam atkal sākšu spēlēt...” Skaidrs, ka tas arī nav variants. Lai arī hipergrūti, jo treniņi nesaprotamos laikos un sanāca ļoti daudz kavēt skolu, viņš tika galā. Paeicu: “Rodžer, tā ir tava sirdslieta, taču līgumu ar Rīgu es tev ļaušu parakstīt tikai ar vienu nosacījumu - ka vilksi mācības. Ja kādā brīdī redzēšu, ka netiec līdzi - hokeja vairs nebūs.” Pietiek mums dunduku, kas skolai garām tikai slidojuši...

Pret Rodžeru vienmēr esmu bijis prasīgs - droši vien kā jebkurš tēvs, kurš turklāt saistīts ar to pašu jomu. Es pats laukumā nesasniedzu to, ko teorētiski varēju sasniegt, un šajā ziņā viņam ir vieglāk - nebiju nekāds Helmuts Balderis, no kura ēnas būtu grūti izkļūt. Godīgi sakot, mani pārsteidza, ka viņš Rīgas sastāvā bija tik konkurētspējīgs - 1996. gadā dzimušie bija vajadzīgi un Tambijevs paņēma. Garš, fiziski ne īpaši spēcīgs, slidošana - nu tā... Taču malacis, pielika. Viņam ir gaiša galva ne tikai matu krāsas, bet arī hokeja ziņā, labas rokas. Pārējo var uztrenēt. Tam, ka jebkurš jebkurā brīdī var sākt runāt, ka “viņš viņu velk”, esmu gatavs. No otras puses - kurš cits viņu pavilks, ja ne tēvs?

Šobrīd viņam ir līgums uz divām sezonām ar zviedru klubu, tagad lai cīnās tur. Kas tālāk - redzēsim. Eiropā zviedru hokeja sistēma noteikti ir labākā, Elites sērija, manuprāt, ir labs variants. Viegli viņam tur neiet, tāpat jācīnās par vietu zem saules, un pāreja no junioru hokeja uz pieaugušo vienmēr ir grūta. Iespēja [novembrī] atbraukt uz izlasi viņam bija liels pluss - dabūt izspēlēties, turklāt sastāvā, kur viņam bija iedalīta viena no līderu lomām, maiņā kopā ar brāļiem Bukartiem. Pēc tam priecājās, sak - tik daudz sen nebiju spēlējis, pa 15-17 minūtēm, arī vairākumā. Tas ir svarīgi pārliecībai, un arī treneri redz, ka viņam ir potenciāls - ka nav tikai kaplis, kas met un skrien. Jo šobrīd, lai klubā tiktu laukumā, viņam jādara tieši tas. Met un skrien, met un skrien... Kā būs tālāk, redzēsim, bet tā fantāzija bija tāda, ka viņš nospēlē šo kontraktu Zviedrijā, un tad caur AHL mēģina vēlreiz Amerikā. Mēģina gadu vai divus tur, un tad jau varēs redzēt, būs vai nebūs. 24 vai 25 gados jau objektīvāk var novērtēt savu vietu, un tad sākt domāt arī par naudas pelnīšanu. Līdz tam ir citas prioritātes. Jāprogresē, jāparāda, ka esi, un kas vari būt.

Artis Ābols šodien smaida

/

Andrejs Terentjevs, F64

Turpinājumu lasi nākamajā lapā