Karaļa atvadas jeb Kanibāls beidzot paēdis...

Sporta Avīze 3.aprīlis
 
Ūle Einars Bjerndālens / Scanpix
Viņš ir leģendārākais atlēts, kādu mūsdienās vēl varam skatīt savām acīm kādā no ziemas sporta veidiem. Vai, precīzāk, tagad jāsaka – varējām. 44 gadus vecais biatlona karalis Ūle Einārs Bjerndālens šodien paziņojis, ka noslēdz savu izcilo karjeru. Materiālu leģendārajam norvēģim veltījām pirms diviem gadiem, kad viņš stāvēja uz līdzīga lēmuma sliekšņa. Toreiz Ūle pārdomāja, bet nu tomēr pielicis punktu.

Uzvaru nosvin uz trenažiera

Tautietis un tagad jau komandas biedrs Emils Hegle Svensens spilgti atceras kādu nakti 1998. gada ziemā, kad tēvs viņu modinājis, lai 12 gadus vecais puika noskatās, kā Ūle Einārs Bjerndālens Nagano izcīna pirmo no savām astoņām olimpiskajām zelta medaļām. Kaut patiesībā pirmoreiz Ūle par sevi lika runāt vēl tad, kad Svensenam bija tikai seši gadi - kad 1992. gadā ieguva savu pirmo godalgu pasaules junioru čempionātā. Vēl gadu vēlāk Bjerndālens savāca jau trīs zelta godalgas, atkārtojot krieva Sergeja Čepikova sasniegumu, un piedzīvoja debiju arī Pasaules kausa posmā. 1994. gadā viņš pirmoreiz Pasaules kausa seriālā ieslēpoja trijniekā, kā arī debitēja olimpiskajās spēlēs, kas togad risinājās Lillehemmerē, pāris simtu kilometru no viņa dzimtās pilsētas Simostrandas. Šodien šķiet gluži vai neticami, bet norvēģu biatlonisti mājas olimpiādē palika bez medaļām. 20 gadus vecajam Ūlem labākais rezultāts bija sprintā iegūtā 28. vieta.

Darba ētiku Bjerndālens šķietami uzņēmis jau ar mātes pienu. Norvēģu žurnālisti joko, ka uzvaras Ūle nosvin, minot velotrenažiera pedāļus... Pats sportists uzskata, ka ar motivāciju viņam problēmu nav bijis jau kopš bērnības, kas pavadīta mazā fermā lauksaimnieka un mājsaimnieces ģimenē, kurā viņš bija otrs jaunākais no pieciem bērniem. Ar distanču slēpošanu un biatlonu viņš sāka nodarboties desmit gadu vecumā, 16 gados aizgāja no mājām un iestājās sporta akadēmijā Jailo, bet gadu vēlāk vecākā brāļa Dāga ietekmē sakoncentrējās tikai biatlonam.

Upenieks gandrīz nocēla zeltu

Pirmo lielo panākumu Ūle izcīnīja 1996. gada sākumā, uzvarot 20 kilometru klasikā Pasaules kausa posmā Antholcā, bet pēc diviem gadiem nāca jau minētais triumfs sprintā Nagano olimpiādē. Bjerndālens tieši šo uzvaru nosauc par savu labāko sacīksti karjerā. Arī tādēļ, ka toreiz sacensības sniega un miglas dēļ tika pārtrauktas, kad Ūle jau devās pretī zelta medaļai. Tomēr nākamajā dienā viņš sašāva pa nullēm un otrās vietas ieguvēju apsteidza par... vairāk nekā minūti. Starpība starp pirmo un otro vietu bija tikpat liela kā starpība starp otrās un 18. vietas īpašnieku. Interesanti, ka toreiz Bjerndālens otrajā šaušanā iztērēja 66 sekundes, bet tagad ātrākie šāvēji piecus mērķus ver pat 17-20 sekundēs.

Otro medaļu 1998. gada olimpiskajās spēlēs viņš izcīnīja kopā ar brāli Dāgu, karot kaklā sudraba godalgas pēc vīriešu stafetes. Sešiniekā toreiz iekļuva arī Latvijas biatlona fantastiskais četrinieks - Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis, Gundars Upenieks un Jēkabs Nākums. „Viņš ir superprofesionālis. Tāds viņš ir tagad un tāds bija arī pirms 20 gadiem. Viņa panākumu pamatā ir, pirmkārt, fiziskā sagatavotība, bet, otrkārt, nereālas darbaspējas,” uzskata Maļuhins. Viņš atsauc atmiņā kādu zīmīgu ainu nesen redzētā dokumentālajā filmā, kur pēc ilgstoša treniņa kalnos Ūlem tiek vaicāts, sak - kur slēpjas tavs spēks? Allaž smaidīgais sportists atbild, ka viennozīmīgi - darbs, bet operators tobrīd kadrā noķer milzīgām, akmenscietām tulznām noklātās Bjerndālena plaukstas... „Otra tāda cilvēka pasaules biatlonā nav. Martēns Furkads ir līdzīgs, bet katrā komponentē viņš nedaudz atpaliek,” piebilst Maļuhins.

Neskatoties uz olimpiskā čempiona statusu un 1998. gada Pasaules kausa kopvērtējuma uzvarētāja lauriem, nākamajās trīs sezonās līdz lielām uzvarām allaž kaut kas pietrūka. Tādēļ pirms Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm Bjerndālens kā pretendents uz zeltu netika pienācīgi novērtēts. Taču viņa sniegums bija izcils - Ūle kļuva par vienīgo biatlonistu vēsturē, kurš vienā olimpiādē uzvarējis visās distancēs - klasikā, sprintā, iedzīšanā un stafetē. Kas zina, varbūt būtu arī vairāk par četrām zelta medaļām, taču masu starts olimpisko spēļu programmā parādījās tikai pēc četriem gadiem (jauktā stafete debitēja 2014. gadā Sočos).

Tomēr varēja gadīties, ka viņš būtu palicis arī bez zelta stafetē un tam vaininieks būt neviens cits kā Gundars Upenieks. „Tobrīd viņam jau bija trīs zelta medaļas. Norvēģi gāja pa trešo vai ceturto vietu. Vienā no pagriezieniem es nepamanīju, ka viņš man ir pietuvojies no aizmugures, tādēļ mēs nesadalījām trasi un viņš ievēlās kupenā. Turpinājumā viņš gan tik un tā mani noķēra, apdzina un beigās vinnēja zeltu, taču pēc finiša sapratu, ka mūsu sadursme varēja viņam maksāt uzvaru,” zīmīgo epizodi atgādina Upenieks.

Ūle Einars Bjerndālens

/

Scanpix

Turpinājumu lasi nākamajā lapā