Apspēlēja likteni. Treneris Gulbis

Sporta Avīze 2.aprīlis
 
Mārtiņš Gulbis / Dmitrijs Suļžics, F64
Kad 20 gadu vecumā vienā mirklī sabruka sapnis par basketbolista karjeru, Mārtiņš Gulbis neļāvās ilgstošiem pārdzīvojumiem. Viņš basketbolā atrada sev citu pielietojumu un jau pusgadu vēlāk kļuva par visu laiku jaunāko galveno treneri Latvijas Basketbola līgas vēsturē. Kad no Bolderājas bija jātiek uz Ķeizarmežu, viņš bija gatavs iet kājām. Kad no Rīgas jābrauc uz Jelgavu – gatavs mīties ar riteni. Vislabāk Mārtiņa apņēmību un basketbola fanātismu raksturo tas, ka arī šobrīd nekas nav mainījies. Dodiet tik iespēju trenēt un viņš būs klāt! Par Mārtiņu, kurš šonedēļ vedīs Jūrmalas komandu cīņā Baltijas līgas finālā, rakstījām pagājušajā vasarā.

Fanātisms sadedzināja

Laikam jau citādi nemaz nevarēja būt. Tētis Guntars uz spēlēm veda nepilnus sešus gadus vecāko brāli Māri, bet dvīņi - Mārtiņš un Madara - brauca līdzi. Kamēr Madara skraidīja apkārt, Mārtiņš reizēm par spīti tēva aizrādījumiem arī spēļu laikā Rīdzenes zālē driblēja gar laukuma sānu līniju. Kad septiņu gadu vecumā viņš kopā ar brāli devās uz turnīru Spānijā, treneris Aigars Brigmanis vienā no spēlēm uz brīdi laukumā uzlaida arī Mārtiņu. Formas krekls ķipara plecos drīzāk atgādināja kleitu vai naktskreklu, bet viņu pašu tas itin nemaz nesatrauca. Viņš atdeva rezultatīvu piespēli un noķēra emocijas, kuras pilnībā aplipināja Mārtiņu ar basketbola bacili.

Bumba bija rokās visu dienu. Kamēr mājas būvniecība Bolderājā vēl nebija pabeigta un pagalmu klāja dubļi, bērni spēlēja basketbolu terasē virs garāžas. Margu vēl nebija, tādēļ spēle bija uz riska robežas, bet pakaļ bumbai parasti bija jāskrien Madarai. Dvīņi pirmsskolas vecumā izmēģināja soļus arī modernajās dejās. Deju skolotājs vēl noskaitīja ierasto pantiņu par to, cik viņa rīcībā maz čaļu, ka meitenēm trūkstot partneru, taču Mārtiņš nebija pierunājams. Uz pirmajiem basketbola treniņiem viņš devās 3. BJSS Rīgas 58. vidusskolā (tagad Iļģuciema vidusskola) pie treneres Aldas Juškēvicas, bet jau drīz pārgāja uz Basketbola skolu Rīga 34. vidusskolā. Tālāk ceļš veda uz Rīga/Pols pie trenera Matīsa Vārnas, līdz pēdējos divus gadus Jaunatnes līgā Mārtiņš pavadīja pie Ziedoņa Jansona.

Kad tika parakstīts līgums ar VEF Rīga, Mārtiņš saprata, ka pirmās durvis uz profesionālo basketbolu ir atvērtas - atliek vien doties iekšā. Četrdesmit minūtes laukumā Āgenskalna ģimnāzijas (tagad Rīgas Valsts vācu ģimnāzija) komandā, tad divu stundu treniņš ar VEF Rīga. Sezonas laikā sanāca 95 spēles, katrā viņš laukumā pavadīja pa 30 minūtēm. Mārtiņš sevi dedzināja. Trešajā līguma gadā viņš jau bija iespraucies VEF Rīga divpadsmitniekā un varēja trenēties kopā ar Kristapu Janičenoku, Sandi Valteru, Kasparu Bērziņu un Gati Jahoviču. Treniņi pie Rima Kurtinaiša bija smagi - jānoskrien seši laukumi 40 sekundēs, un tā septiņas reizes pusotras stundas laikā. Pēc tam raugies apkārt un kādu laiku nesaproti, kas notiek. Turklāt bija arī treniņi VEF Kadeti komandā.

Lielu daļu basketbolista karjeras Gulbis izdzīvoja kopā ar savu skolas biedru Kasparu Vecvagaru, kurš atceras, ka Mārtiņš vienmēr bijis basketbola fanātiķis. „Viņš spēlēja pa saspēli un viņam patika diriģēt notikumus laukumā. Saspēles vadītājam bija netipiski garš (1,97 metri), labi lasīja spēli un viņam piemita spējas analizēt savas un pretinieku kļūdas. Tāpat Mārtiņš allaž sekoja līdzi jaunumiem basketbolā. Kad vasarās braucu ciemos, spēlējām arī pludmales volejbolu un arī tur viņš visus mācīja un zaudējuma gadījumā lika analizēt kļūdas.”

Sāka trenēt brāli

Kad 2011. gada pavasarī VEF pirmoreiz kļuva par Latvijas čempionvienību, Mārtiņš jutās sāpju nomocīts. Katrs solis sagādāja grūtības, bija nepieciešama kārtīga atpūta, lai varētu sagatavoties nākamajai sezonai. Taču Latvijas U-20 izlasei bija vajadzīgs saspēles vadītājs, un Mārtiņš neatteica. Aizgāja uz pirmo treniņu, bet saprata, ka nevar pat pastaigāt... Ieraugot izmeklējumu rezultātus, viņa iedomātā pasaule vienā brīdī sašķīda sīkās lauskās. „Gūžas kauls bija nodilis un gandrīz skāris zarnas. Vēl pusotrs centimetrs un varēju palikt bez kājas, varēja būt pat letāls iznākums,” saka Gulbis. Sekas viņš izjūt vēl joprojām. Runa nav tikai par lācīgo gaitu, arī gulēšana uz sāna rada diskomfortu.

Kā gan tas var būt, ka 21. gadsimtā medicīna spēj paveikt brīnumu lietas, taču nespēj atdot 20 gadus vecam puisim sapni par basketbolu?! Mārtiņš ar to nespēja samierināties. Tētis tolaik jau bija viņsaulē, brālis Ventspilī, bet māsa Amerikā, tādēļ psihologa iemaņas sevī bija jācenšas atrast mammai Anitai, kura pati savulaik bija augsta līmeņa sportiste, volejbolā aizsniedzoties līdz pat PSRS izlases līmenim. Taču arī viņa nezināja, ko iesākt. Turklāt Mārtiņš radis lielākos dzīves pārbaudījumus izdzīvot sevī, nevis dalīt bēdas ar tuviniekiem...

Starpsezonā - laikā, kad Mārtiņš bija iecerējis gatavoties jaunajai sezonai pats - viņam nācās basketbolā meklēt sev jaunu ampluā. Piedāvājās patrenēt brāli Māri. Rīgas 19. vidusskolas sporta zālē Mārim pievienojās arī Akselis Vairogs, un abi spēlētāji secināja, ka Mārtiņa metodes patiešām dod rezultātu. Tas pamudināja Māri ieteikt savu jaunāko brāli Barons kvartāls komandai, kas tobrīd meklēja asistentu galvenajam trenerim Edgaram Teterim. Gulbju ģimene vienmēr būs pateicīga kluba prezidentam Ivo Zonnem, kurš deva Mārtiņam iespēju. Iespēju, kuru viņš bija gatavs izmantot.

„Kā treneris viņš var sasniegt vairāk, nekā būdams spēlētājs,” uzskata Māris. „Trenera arodā viņš galvu var izmantot labāk, viņš spēj motivēt un sapurināt komandu. Kā spēlētājs - iespējams, būtu sevi sadedzinājis. Jau pirmajā sezonā Barons kvartāls komandā varēja manīt, ka viņu respektē, ka viņam piemīt harizma. Jau tobrīd saskatīju, ka viņš ir labāks par daudziem citiem treneriem, ar kuriem esmu sastapies karjeras laikā. Basketbols bija viņa apsēstība. Dzīvē viņš vēl nebija izaudzis, kad bija jau izaudzis basketbolā.”

Turpinājumu lasi nākamajā lapā