Olimpiešu fabrika - Eiduku ģimene

Sporta Avīze 27.februāris 2018
 

2.lapa no 5 lapām

Slēpošanas entuziasti

Ingus un viņa brālis Jānis ir no Pļaviņām. „Viss sākās skolas laikā - Pļaviņās nodarbojās ar slēpošanu vai spēlēja hokeju. Tie bija galvenie sporta veidi,” atceras Ingus. Kopā ar brāli viņš un pārējiem slēpošanas entuziasti piedalījās Jauju slēpošanas bāzes izveidē. Septiņdesmitajos gados izveidotajā rolleraplī uzklāja asfaltu, un Pļaviņas kļuva par vienu no galvenajiem slēpošanas centriem Latvijā. „Kādreiz pļaviņieši bija vieni no vadošajiem slēpotājiem Latvijā, bet vienā brīdī tā lieta iebuksēja. Tobrīd Madona pārņēma vadību,” atceras Ingus.

Šobrīd Jauju trase ir fiziski un morāli novecojusi. Tāpēc tas bija viens no iemesliem, kāpēc Ingus brālis Jānis, kurš ir Pļaviņu novada ģimnāzijas sporta skolotājs un Aizkraukles novada sporta skolas biatlona treneris, uzņēmās jauna projekta realizēšanu - izveidoja biatlona bāzi Jankas, ar kuru ļoti lepojas, jo viss tika uzbūvēts no nulles. Slēpošanas centra izveidē, līdzīgi kā Jaujās, iesaistījās paši audzēkņi un vietējie simtlatnieki. Bērni piedalās arī trases uzlabošanas darbos - stāda jaunaudzes, pielīdzina virāžas. Tādējādi radot piederības sajūta pilsētai, Latvijai un, ko tur liegties, izrāda arī mīlestību pret savu sporta veidu. Viens no Jāņa audzēkņiem - Aleksandrs Patrijuks spējis iekļūt Latvijas biatlona izlasē, kurš šobrīd krāj pieredzi IBU kausa posmos.

Apstākļi, kas prasa rīcību

„Biatlona centrs Jankas ir brāļa projekts, es vairāk palīdzēju ar idejām, bet realizēja Jānis,” Ingus saka. “Ja nebūtu Janku, tad Pļaviņās nebūtu ne slēpošanas, ne biatlona.” Jankas ir Vecbebriem tuvākā slēpošanas trase, lai arī savi 25 kilometri vienā virzienā sanāk. Tas rada zināmus šķēršļus, kas jāpārvar ik dienu, lai nokļūtu treniņā. „Gadījumā, ja varam paspēt uz treniņu dienas laikā, tad, iespējams, mums pastāv alternatīva. Sākot krēslot - mums nav kur trenēties. Tad tikai ar lukturīšiem pie pieres. Smieklīgi, bet bija līdzīga situācija. Tas bija vēl pirms olimpiādes, kad Valts ar Kristu reiz aizvadīja treniņu deviņos vakarā - Mailēs, Vietalvas pagastā. Mēness spīd, un mēness gaismā viņi brauc piecu kilometru apli. Labi, ka trase bija piebraukta, bet, ja nebūtu šī dabiskā gaismas avota, tad nav variantu.” Jankās Eiduki jūtas kā mājās, un patiesi, atrodoties trasē, pārņem zināms miers. „Nezinu kā būtu, ja trase atrastos pie mājām. Grūti pateikt, kādi būtu mūsu rezultāti. Iespējams, mēs ieslīgtu rutīnā. Jo komfortabli apstākļi mēdz iemidzināt,” Ingus saka. “Dzīvot laukos, atrodoties tālu no treniņvietām, un trenēties ir nesalīdzināmi grūtāk, kā tas ir tiem, ka sporta bāzes atrodas rokas stiepiena attālumā. “Arī es nevaru atbrīvoties uzreiz, kad bērniem beidzas skola. Reizēm darba dienas ilgst līdz deviņiem vakarā. Brīdī, kad man starp stundām ir brīvs laiks, mēs aizskrienam uz Pļaviņām. Vakarā esmu atpakaļ internātskolā uz pulciņa nodarbību.” Ingus Eiduks pasniedz sportu un mājturību Pļaviņu novada ģimnāzijas Odzienas filiālē, sportu Vecbebru Profesionālajā un vispārizglītojoša internātvidusskolā, un ir biatlona un slēpošanas treneris Aizkraukles novada sporta skolā. Arī Ingua sieva Anita ir pasniedzēja Vecbebru internātvidusskolā, kur bērniem māca krievu valodu, un strādā par bibliotekāri.

Eiduki saskārušies arī ar sniega trūkumu. Situācija piespieda meklēt risinājumus, jo fiziski nebija iespējams doties ārpus Latvijas sezonas sākumā, lai meklētu un trenētos pa pirmo sniegu. „Ir bijis tā, ka nav Pļaviņās sniega, toreiz arī vēl Janku nebija,” stāsta Ingus. “Tajā vietā, bērzu ieskāvumā atradās mazs aplītis, aptuveni 300 metri. Lapas apsalušas, dažas sniega pārslas pa virsu. Fiziski slēpot bija ļoti grūti, bet nebiju gaidījis, ka tas dos tik lielu efektu. Atbrauc citi no pirmā sniega. Piedalāmies vienās sacensībās, un mēs viņus uzvaram! Tas veicināja pārdomas un bija zināms rādītājs. Tas deva zīmi, ka vajag pielikt maksimālas pūles, lai varētu tikt uz olimpiskajām spēlēm. Izpildīt kvalifikācijas normu nav viegli, tam vajadzīgs gribasspēks. Nav mums sniega, cik vajadzētu, bet jāpiespiežas. Ir mācības, vienalga jāpiespiežas. Ja tikai sporto, tad ir citādāk. Tu esi profesionālis, un tam vari veltīt visu laiku, bet mūsu gadījumā... Sports traucē mācībām, tomēr nē, ir jāpiespiežas, lai arī cik grūti nebūtu. Krists 12. klasē bija kavējis vairāk par 500 stundām. Tā ir gandrīz puse semestra, bet vidējā atzīmē gada beigās vienalga 7,14! Turklāt togad viņš uzvarēja arī Turīnas spēļu lāpnešu konkursā. “

Tobrīd gandrīz bija skaidrs, ka Valts piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Valts atzīst, ka tā drīzāk bija šļūkāšana, nevis slēpošana: „Sniega bija tik, cik bija. Precīzāk sakot, tā nebija. Slēpojām ar kaut kādām slēpēm, kurām pat apakša beigās tika nodrāzta. Ar tādām vairākus vakarus šļūcām, pacietīgi gaidot ziemu. Tobrīd olimpiskie apļi pat tuvumā nerādījās. Tēvs teica, ka jādara, un mēs viņam uzticējāmies. Vienkārši gribējās būt stiprākam. Kā to panākt? Jātrenējas. Patika pārbaudīt, ko es varu sasniegt.” Būtisks pavērsiens notika, kad Valtu, 16 gadu vecumā, uzaicināja piedalīties pasaules junioru čempionātā - 2004. gadā Norvēģijā. Tur viņš izcīnīja līdz tam augstāko vietu - 26. vietu 30 km klasikā ar masu startu.

Eiduku ģimene

/

Nora Krevņeva, F64

Turpinājumu lasi nākamajā lapā