Olimpiešu fabrika - Eiduku ģimene

Sporta Avīze 27.februāris
 
Eiduku ģimene / Nora Krevņeva, F64
Tieši vecāku entuziasms un bērnu motivācija, nevis konkrētā sporta veida sistēma ir panākumu atslēga sasniegtajos panākumos. Eiduku ģimene no Vecbebriem lieliski apliecina, ka ar gribasspēku un darbu var sasniegt nospraustos mērķus. Ingus un Anitas ģimene, kurā ir septiņi bērni, divkārt spējusi realizēt olimpisko sapni - nule kā Phjončhanas spēles ļoti labi sevi parādīja Patrīcija Eiduka. Par šo ģimeni plašāk rakstījām 2015. gada ziemā.

Ābols no ābeles tālu nekrīt

Šefību par bērnu trenēšanu uzņēmās Ingus, kurš pats jaunības dienās kļuvis par Latvijas čmpionu slēpošanā. Sākumā viņš bērnus vedis slēpot uz mežu, vēlāk arī sācis trenēt līdz viņi ieguvuši vairākus Latvijas čmpionāta titulus un ar panākumiem startējuši arī starptautiskajās sacensībās. „Kad beidzu sportot, iestājos LSPA,” stāsta Ingus. “Zināšanas bija, vismaz teorētiskas. Prakse - tik, cik pats slēpoju. Tas arī veicināja izpratni.”

Pirmais, kurš iepazinās ar slēpošanu, bija vecākais dēls Kaspars (34), kurš šobrīd dzīvo un strādā ASV. Kaspars slēpoja visnotaļ labi, piedalījās pasaules junioru čmpionātā Slovākijā, tomēr neturpināja tālākas sportista gaitas. Kaspars uz slēpēm turējās godam, bet neaizgāja tik tālu kā jaunākie brāļi - Valts (28) un Krists (27). Slēpošanai garām nepagāja arī Nils (22). Savukārt ar lieliskiem rezultātiem izceļas jaunākās atvases - Ralfs (17), Patrīcija (15), kuri šobrīd ir vadošies slēpotāji Latvijā savā vecuma grupā, un Edijs (11), kurš sper tikai savus pirmos soļus, bet jau paspējis izcīnīt vairākas godalgotas vietas Latvijas čmpionātā un Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādē.

Dzīves sakārtošana un pakārtošana

Augstvērtīgu rezultātu sasniegšana nav iedomājama bez attiecīga darba ieguldīšanas. Eiduku ģimene ir noskaņota darīt, un darīt kārtīgi. Dzīve jāsakārto tā, lai visu varētu paspēt. “Turklāt nevaru bērniem pateikt - šodien uz treniņu nebrauksim,” saka Ingus. “Kādreiz samainām treniņus, bet nav tā, ka nedarām vispār. Sistēma ir sakārtota. Ir reizes, kad pats neesmu klāt, un arī uzskatu, ka mana klātbūtne nav nepieciešama visu laiku. Tomēr ja man bērni ir jāpārbauda, vai izpilda plānoto, tad sistēma nestrādā. Es varu paļauties uz bērniem un zinu, ka viņi trenējas, nevis dara ko citu, un bērni mani saprot. Tā vairs nav vienkārša aizbraukšana paslēpot uz mežu, tā ir savu izvirzīto mērķu sasniegšana. Mēs par tiem īpaši skaļi nerunājam. Katram ir savi mērķi, un mēs uz tiem tiecamies.”

Patrīcija un Edijs mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, un arī viņi zina savu dienaskārtību. „Trijos beidzas skola, tad mamma atbrauc pakaļ. Kamēr mājās gaidām tēti cenšamies izmācīties. Braucam uz treniņu, kas ilgst divas stundas. Izvingrojamies. Braucam atpakaļ, mācamies, nomazgājamies un gulēt. Nedēļas nogalē sacensības, vai treniņi,” stāsta Patrīcija.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā