No Gaiļezera līdz pjedestālam

Sporta Avīze 19.februāris
 

2.lapa no 4 lapām

SOLIS LĪDZ KOMAI

2012./2013. gada sezona bija tā saucamā pirmsolimpiskā. Strenga to sāka kā stabils otrās ekipāžas stūmējs, bet kuluāros jau skanēja pirmās runas, ka sezonas laikā varētu sekot paaugstinājums. Taču dzīve visu sakārtoja pavisam citādi... Kamēr Latvijas pirmā ekipāža atradās Pasaules kausa sacensībās Ziemeļamerikā, pārējās divas cīnījās Eiropas kausos Francijas trasē Laplaņā. Tieši te bija gaidāms arī nākamais Pasaules kausa posms, kurā bija plānots startēt ar divām ekipāžām. Šo nedēļu laikā Laplaņā, Jānis Strenga sāka just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. «Lielas slāpes, nav apetītes, svars krītas. Divreiz pat neaizbraucu uz treniņiem, lai paliktu atpūsties un varbūt izveseļotos. Bet labāk nepalika. Nebija arī ar ko konsultēties, jo komandas ārsts Jānis Kaupe ar Pasaules kausa komandu tobrīd bija Ziemeļamerikā. Francijā pavadījām nepilnas trīs nedēļas, līdz pievienojās pirmā komanda ar ārstu. Aizgāju pie viņa un teicu: «Janka, man šķiet, ka ar mani kas nopietns ir atgadījies...»,» dramatisko notikumu sākumu atceras bobslejists.

Simptomu kopums komandas ārstu darīja ļoti bažīgu, jo tie atbilda cukura diabētam. «Diagnozi nevarēju uzstādīt, jo glikometra nebija līdzi,» skaidro Kaupe. «Cerēju, ka tās ir nesen izslimotā vīrusa sekas...» Pēc atgriešanās mājās sportists ārstu nav traucējis, par ko tikai Kaupe priecājies - acīmredzot kļuvis labāk un apstiprinājies pieļāvums par vīrusa sekām. «Atbraucot mājās, pēc dienām četrām piecām Rīgā bija testi,» notikumu hronoloģiju restaurē Strenga. «Protams, rezultāti bija viduvēji. Teicu komandas ārstam, ka viss - tā vairs nevar turpināties. Aizbraucām uz Olimpisko vienību (LOV), kur man pārbaudīja cukura līmeni asinīs. Apskatot rādītājus, pateica, lai nekavējoties dodos slimnīcu. Situācija bija tik nopietna, ka varēju kādā brīdī arī nonākt komā...» Nostaigāšanu pa naži asmeni apstiprina arī Kaupe - koma esot bijis pavisam reāls pavērsiens. «Nezinu, kā viņš varēja sacensībās stumt ar cukura diabētu, kas jau bija sācies,» izbrīnu pauž ārsts. Gandrīz trīs garas nedēļas Jānis Strenga cīnījās ar sevi un nule kā iegūto nopietno slimību, paralēli trenējoties un startējot sacensībās. Kā secina ārsts, šāda pašaizliedzība sportistu ir paglābusi no palikšanas nekustīgā stāvoklī: «Tas, ka viņš tās trīs nedēļas stūma, gāja uz treniņiem un turējās par spīti visam, viņu savā ziņā paglāba, jo fiziskā slodze bija tā, kas samazināja glikozes līmeni. Lai arī trenēšanās šādā stāvoklī šķiet ārprāts, tā viņu attālināja no lielām problēmām tajās trijās nedēļās.»

«Vienu vakaru viņš mājās nepārradās...Izrādījās, bija nonācis slimnīcā. Kad uzzināju diagnozi, biju šokā,» smagi nopūšas Sandra Strenga. 2012. gada Ziemassvētki Strengu ģimenē nav palikuši atmiņā kā gaiši svētki ģimenes lokā...

LIKTENĪGAIS ZVANS

«Ziemassvētkus pavadot slimnīcā, pārdomāju visu savu dzīvi. Nebija ne mazākās nojausmas, vai varēšu turpināt sportot. Nezināju, kā es tālāk dzīvošu, kur nu vēl sportošu. Pirmajās dienās nespēju par neko padomāt. Mēģināju aptvert, kur es atrodos, saprast, kāpēc tur atrodos,» dzīves grūtāko periodu atstāsta bobslejists. «Ziemassvētki nebija patīkami. Katru dienu braucu pie brāļa ciemos, pārdzīvoju līdzi. Sēdējām un runājām, lai viņam nav garlaicīgi,» par smago laiku stāsta brālis Arnolds.

Strengam tika konstatēts cukura diabēts pirmajā pakāpē, kas nozīmē - iedzimts un neārstējams. Diagnoze bija šoks visiem, tostarp ģimenei, kas tagad visi kā viens studēja visu pieejamo literatūru. To pašu darīja arī pats Jānis. «Izlasīju, ka pie šādas diagnozes cilvēkiem tieši ir jāsporto,» atceras mamma Sandra. «To teikumu speciāli parādīju Jānim. Palika cerīgāk. Prasīju, vai viņš jūt sevī spēku. Teica, ka spēks ir. Nu, tad viss kārtībā!»

Jāņa tēvs Tālivaldis Strenga kā galveno grūdienu ceļā uz olimpisko medaļu izceļ kādu telefona zvanu. Jāņa emocionāli smagākajās dzīves dienās slimnīcā viņu sasniedza Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas viceprezidenta Zinta Ekmaņa zvans. Abi esot aprunājušies par dzīvi, sportu, un Ekmaņa izteiktie atslēgas vārdi «gaidām atpakaļ!» kalpojuši par galveno motivāciju celties no gultas, lai sportotu, ir pārliecināts sportista tēvs. «Brīdī, kad ir tik smagi un šķiet, ka visi par tevi ir aizmirsuši, piezvana pats galvenais,» emocionāli stāsta Tālivaldis Strenga. Turpmākie notikumi attīstījušies strauji: izlases galvenais treneris Sandis Prūsis pa tālruni vienojies ar Siguldas trases direktoru Daini Dukuru, ka Jānim, kurš jau bija paguvis atsākt trenēties, būs iespēja pārbaudīt savas spējas starta estakādē. Tur Strenga uzrādīja atzīstamus rezultātus un saņēma uzaicinājumu pievienoties izlasei, kas tobrīd ceļoja pa Eiropas trasēm. Sezonas beigās Jānis Strenga atkal bija turpat, kur sezonas sākumā - otrajā ekipāžā.

«Paldies treneriem un federācijas vadībai, ka viņu vispār paņēma atpakaļ. Lūk, tas ir neticami! Bet pa vidu tika lūgts arī Dievs,» pateicību Latvijas bobsleja spicei pauž arī Jāņa mamma. Arī pats Jānis novērtē bobsleja izlases vadības rūpes, kad pateikt: «Paldies, bet mēs turpināsim bez tevis,» esot bijis tik vienkārši. «Taču man deva iespēju un ļāva noticēt, ka es vēl varēšu sportot, turklāt labi sportot.»

Jānis Strenga

/

Romāns Kokšarovs, F64

Turpinājumu lasi nākamajā lapā