No Gaiļezera līdz pjedestālam

Sporta Avīze 19.februāris
 
Jānis Strenga / Romāns Kokšarovs, F64
2012. gada 24. decembris. Ziemassvētku vakars. Vairums cilvēku tuvinieku lokā lauž piparkūkas un steidz zem eglītes nemanīti pastumt pēdējās dāvanas, bet Gaiļezera slimnīcas palātā tikmēr kāds puisis guļ un pārdomā visu savu dzīvi. Galvā jaucas ārstu teiktais. “Neārstējama slimība... Tev būtu jābūt komā...” Puiša vārds ir Jānis Strenga. Latvijas izlases bobslejists. Olimpiskās spēles tagad šķiet kā tāls sapnis, kas izslīd starp pirkstiem...

2014. gada 23. februāris. Olimpiskie Soči, bobskeja četrinieku sacensības. Izšķirošajam ieskrējienam uz starta 4. braucienā stājas tā brīža vicelīdere - Latvijas pirmā ekipāža. Oskars Melbārdis. Daumants Dreiškens. Arvis Vilkaste. Un Jānis Strenga. Vīri, stingri satvēruši rokturus, enerģiski iestumj kamanas un veikli sasēžas tajās, Melbārdis satver stūres sviras, Strenga - ievelk stumšanas rokturus. Pēc nepilnas minūtes, kas pavadīta, traucoties lejup pa trasi, Strenga pirmais paceļ galvu un ar abām rokām spēcīgi satver boba bremžu sviras - tas, sēžot kvarteta aizmugurē, ir viņa uzdevums. Paskatoties uz tablo, viņam grūti noticēt savām acīm - olimpiskā medaļa! Kopš šķietami bezcerīgās diagnozes Gaiļezera slimnīcā pagājis tikai gads...

SIGULDAS SVAIGAIS GAISS

28 gadus vecais Jānis Strenga ir dzimis Siguldā, kur arī pavadījis lielāko daļu mūža. Tur viņš ir pabeidzis vidusskolu, tur kaldinājis savus panākumus sportā un tur dzīvo aizvien. Jau kopš bērnības bijis ļoti aktīvs un sportisks, taču ar nevienu sporta veidu nopietni nav nodarbojies. Mamma Sandra atminas, ka dēls itin bieži un veiksmīgi aizstāvējis Siguldas Valsts ģimnāzijas godu dažādās sacensībās, taču nevienā treniņu grupā nebija. «Jānis jau bērnībā bija ļoti sportisks, bet neatrada sporta veidu, kurā sevi izlikt,» viņa atceras. Dēlam bijusi vēlme trenēties basketbolā, bet tuvākajā apkārtnē tādas iespējas nebija. Kluss, pieklājīgs puisis, kas nevienam acīs nelēca - tā tagadējo olimpieti atceras Siguldas Valsts ģimnāzijā. Neko vairāk neizdodas piebilst nevienam no skolotājiem...

Skolas sporta skolotājs Normunds Šulte savās darba gaitās ir saskāries ar vairākiem šobrīd izciliem Latvijas sportistiem, tostarp ilgus gadus volejbolā trenējis brāļus Dukurus. Viņš Strengu atceras kā sportisku puisi, kurš regulāri skolu pārstāvējis dažādās sacensībās, taču uz vienaudžu fona ar īpašu talantu nav izcēlies. Labāk atmiņā palicis sešus gadus jaunākais brālis Arnolds, kuram bumbiņas mešanas ieskaitēs stadions izrādījies par īsu, tāpēc par talantu tika ziņots Murjāņu sporta ģimnāzijai. Tā Arnolds Strenga vidusskolu pabeidza jau Murjāņos - kā šķēpmetējs.

Vecākiem nav loģiska izskaidrojuma, kāpēc abi dēli izauga par sportistiem. Ģimenē vienojošā vērtība ir mūzika - ne tikai abi vecāki, bet arī meita Agnese un abi dēli labi dzied. Sandra Strenga pieļauj, ka savu artavu gan Jāņa, gan pārējo Siguldas olimpiešu panākumus devis Siguldas svaigais gaiss un skaistā daba. Uzaudzis gandrīz pašā Gaujas krastā, Jānis jau kopš bērnības ir bijis ļoti kārs uz sportošanu. «Kad bērni bija mazi, es viņiem vienmēr rīkoju sporta sacensības. Kamēr vīrs makšķerēja, mēs gar Gaujas malu skrējām dažādas stafetes, bumbu spēlējām. Bija pat mazas balviņas,» atmiņās gremdējas mamma. «Bija bērni, kas sēdēja pie datoriem, bet mēs vienmēr bijām kustībā - gājām ārā skriet pa pagalmu, spēlēt bumbu,» bērnību izceļ arī Arnolds Strenga.

ATRADA SEVI BOBSLEJĀ

Interese par sportu nogulsnējās un, pabeidzis vidusskolu, Jānis devās studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA). To pabeidza, iegūstot trenera - sporta skolotāja profesiju. Tieši augstskolā Jānis sāka piestaigāt uz sprinta treniņiem, tiesa - ar visai rezervētu attieksmi. «Tas bija diezgan nenopietni. Uz pāris treniņiem aizgāju, pēc tam uz vairākiem negāju, tad atkal uz pāris aizgāju,» vīpsnā Strenga. Taču treneri vienalga saskatījuši puisī talantu un rosinājuši izmēģināt spēkus bobsleja stūmēju atlasē. Ideju atbalstījis arī brālis, un Jānis pamēģināja ar`. Izdevās ļoti labi - siguldietis izturēja atlasi un saņēma uzaicinājumu turpināt. Tā 22 gadu vecumā Strenga nonāca bobslejā.

Cilvēkam, kas pie regulāriem treniņiem nebija radis, pirmie soļi bobslejā bija ārkārtīgi smagi. «Sākumā nesapratu, kur esmu nonācis. Pirmā nometne bija nenormāli smaga - nesapratu, kā vispār tur var izturēt,» atzīst sportists. Tomēr iesāktais ceļš bija jāturpina. «Ja es daru, tad daru pēc vislabākās sirdsapziņas, lai sasniegtu maksimālo tobrīd iespējamo rezultātu. Ja esmu ko iesācis, nevaru to tā vienkārši pamest.»

Pirmo divu sezonu laikā Jānis Strenga piedalījās tikai divās sacensībās - divos pasaules junioru čempionātos, stumjot pilotus Normundu Kotānu un Mihailu Arhipovu. Abi bijušie piloti vēl joprojām aktīvi grozās ap ledus reni, taču bobsleja kamanās jau kādu laiku vairs nekāpj. Jānis Strenga ir bijis cita ceļa gājējs, karjeras sākumā izdarot drosmīgu izvēli. Pirmajos divos gados viņš treniņus bobslejā centās savienot ar darbu, bet, neticis uz priekšu tik tālu, cik gribētos, nolēma izdarīt izvēli. Par labu sportam. «Ne mirkli negribējās padoties, tāpēc trenējos ar domu: ja izdosies izspiest visu no sevis, varbūt ko izdosies sasniegt,» motivāciju palikt bobslejā skaidro sportists. Tobrīd izlases otrajā ešelonā, nekādu lielo algu bobslejā viņš nesaņēma, un arī darba apvienošanu ar sportu bija atmetis, tāpēc talkā nāca vecāki. «Mums bija prieks, ka viņš sevi atradis, tāpēc sākumā atbalstījām viņu arī finansiāli,» teic mamma. «Ja nopietni sporto, ar darbu to apvienot nav iespējams. Lēmums likt visu uz sportu bija drosmīgs, taču mēs viņu atbalstījām, jo viņš beidzot bija atradis sevi - tas bija ļoti svarīgi.» Vecākiem bija kluss sapnis dēlu kādreiz ieraudzīt olimpiādē - tālāk izdoma tobrīd vēl nesniedzās. «Jutām, ka bobslejs ir viņam. Atbalstījām, lai cilvēks beidzot piepildītu savus sapņus un pēcāk nepaliktu sajūta, ka kaut kas nav izdarīts. Ja nebūtu - nebūtu, bet vismaz pamēģināts,» norāda Sandra Strenga.

Ar šodienas acīm droši var teikt - drosmīgā izvēle pilnībā atmaksājusies. «Man viņa nostiprināšanās bobslejā nebija pārsteigums, jo zināju, ka mans brālis ir cīnītājs - ja viņš gribēs, tad varēs. Ja kaut kam kārtīgi pieķeras, tad viņam izdodas,» brāļa karjeras attīstību raksturo Arnolds Strenga. Zīmīgi, ka zināmi nopelni brāļa panākumos ir arī Arnoldam, jo abi mēdz kopā trenēties, studēt sporta literatūru. «Ja mēs taisām kopēju treniņu, tad sanāk, ka sacenšamies viens ar otru. Tādi treniņi arī nepieciešami, jo sniedz gandarījumu. Kad mēs sacenšamies, vispār nejūt nogurumu, var gūt tikai prieku,» stāsta Arnolds.

Vankūveras olimpiskajās spēlēs Jānis Strenga nestartēja, jo neizturēja konkurenci par vietu sastāvā, taču pēc spēlēm Latvijas izlases rindas piemeklēja nopietnas pārmaiņas. Sapnis par olimpisko debiju šķita sasniedzams. «Bija vairākas reizes, kad apsvēru domu mest mieru,» godīgi atzīst olimpiskais medaļnieks. «Bet jutu, ka iekšā ir vairāk, nekā ir izdevies parādīt. Teicu sev: «Jācīnās, vēl ir jācīnās!» Sajūta, ka neesmu sevi izsmēlis, lika palikt.» Optimismu vairoja jaunizceptā pilota Oskara Melbārža iemaņas un straujais progress. 2011./2012. gada sezonā Jānis Strenga stūma tieši Melbārža pilotētās kamanas. Četriniekos izdevās izcīnīt trešo vietu Pasaules kausa posmā Vinterbergā, bet pasaules junioru čempionātā Strenga kopā ar Melbārdi kļuva par pasaules junioru čempioniem gan divniekos, gan četriniekos. «Sapratām, ka visi elites vīri ir tādi paši cilvēki kā mēs,» pirmo lielo panākumu motivējošo ietekmi izceļ stūmējs. Olimpiskās spēles tuvojās, un uz tām varēja sākt raudzīties ar piezemētām, bet tomēr cerībām. Tikmēr liktenis jau gatavojās Jāņa ceļā nolikt kādu nopietnu pārbaudījumu...

Turpinājumu lasi nākamajā lapā