Opozicionārs Lodziņš

Sporta Avīze 31.janvāris
 

2.lapa no 10 lapām

Uz Amūru braukt negribēja

Lodziņš atzīst, ka doma par izlaušanos no PSRS murga brieda jau pirms liktenīgā 1990. gada pasaules junioru čempionāta Červinjā. Mēnesi pirms junioru mačiem Eiropas kausa posmā Vinterbergā PSRS pārstāvēja trīs Latvijas ekipāžas un visas trīs kāpa uz goda pjedestāla. Braucot uz Červinju, pagalēs jau bija samanāma liesmiņa, lai gan nekāda scenārija bēgšanai nebija. Nelielas šaubas spēja iesēt arī radītie apstākļi, kas lika justies komfortabli un kā jaunietim dzīvot teju bezrūpīgi. Rodžers saņēma algu pie trīs dažādu iestāžu kases lodziņiem, kas viņa kopējos ienākumus padarīja piecreiz lielākus par tēva inženiera atalgojumu.

„Jāsaprot, ka tolaik uzstādījums mačos bija nevis sportiskie rezultāti, bet gan nopelnītā nauda un iespēja atvest Rietumu pasaules labumus,” saka Lodziņš. Mačiem bija piemērojami trīs statusi: 30, 50 vai 100. Skaitļiem klāt kabināja un skaļi izrunāja procentus, taču zem tiem slēpās dienasnaudas apjoms vācu markās. Kad uz Červinju no Maskavas pāragri atskrēja vietējais čekists, viņa uzturēšanās izdevumus nācās nosegt no sportistiem paredzētās naudiņas. Un, tad sākās kurnēšana. Rodžera balss bija visskaļākā. Bet pāris dienas pirms mačiem puiši pilsētā saskrējās ar franču kolēģiem, visiem kopīgi paslīdēja kāja, un uz komandas vakariņām viņi ieradās jautri trallinādami un mazliet iereibuši. Publisko kaunināšanu ar ultimātu noslēdza naudas dalītājs - ja nebūs medaļas, tad viņš parūpēsies, lai atlikušo pusotru dienesta gadu bobslejisti pavada kā ierindas zaldātiņiem pienākas.

Vienlaikus ogles ugunskuram piebēra arī vasarā aizsāktais Dinamo iekšējais konflikts par novecojušo treniņu metodiku. Vieni klusēja un tika atzīti par labajiem, bet burkšķētāji nokļuva pretējā nometnē. Lai gan Lodziņš bija ātrāks, viņam iedalīja otrā numura slidas. Pēc četriem braucieniem četru kilometru garumā Rodžera ekipāža no bronzas atpalika par 0,12 sekundēm. Tie ir desmit centimetri. Bronzas godalgas ar pirmā numura slidām ieguva PSRS otrā ekipāža.

„Kad palikām ceturtie, sapratu, ka spēlītes beigušās. Pāris zvani uz Maskavu un mani iepakotu vilcienā Amūras virzienā. Izpildīt solīto būtu kā divus pirkstus apčurāt,” pārliecināts ir Lodziņš. Braucot no Červinjas uz Ženēvu, 20 gadus vecais Rodžers pārdomāja līdzšinējo dzīvi un pārlika nākotnes iespējas. Ženēvā sportistiem bija viena brīva diena un jaunais puisis pieņēma savam vecumam adekvātu, spontānu lēmumu - jādodas uz ASV konsulātu un jāapjautājas, kā būtu, ja es padotos PSRS ienaidniekam? Par nelaimi turpat, ielas otrā pusē vēsturiski atradās bijušās Latvijas teritorija, kuru bija pārņēmusi Padomju Savienība. Kamēr Rodžers aizgāja atpakaļ uz viesnīcu, visi jau zināja, ka Lodziņš vazājies gar ASV konsulātu. Pēc tik neapdomīga brīvsoļa bija lielas izredzes atpakaļceļā netikt tālāk par Maskavu.

no personiskā arhīva

Turpinājumu lasi nākamajā lapā