Opozicionārs Lodziņš

Sporta Avīze 31.janvāris
 
Rodžers Lodziņš / Mārtiņš Zilgalvis, F64
Kad viņu gribēja aizsūtīt uz Padomju Savienības tālajiem austrumiem, viņš aizmuka uz Rietumeiropu. Kad uz Polijas robežas siroja bandīti, viņš turpināja ceļu atpakaļ uz Latviju. Bet, kad Latvijas bobslejā nebija naudas, viņš pats vadāja savu ekipāžu uz treniņnometnēm un sacensībām. Sava ceļa gājējs. Tāpēc citiem bieži vien bijis kā skabarga sēžamvietā. Viņnedēļ iekļauts Latvijas olimpiskajā delegācijā uz Phjončhanu un šodien... no tās izslēgts. Jāatzīst, šāds pavērsiens Rodžera Lodziņa personībai ja ne gluži piestāv, tad vismaz nepārsteidz. Par Rodžeru plašāk uzrakstījām pirms gada.

Uz bobsleju par šoferi

Pēc desmit gadu treniņiem 1987. gadā valmierietis Rodžers Lodziņš meklēja alternatīvu neveselīgajai gaisotnei, kas bija izveidojusies kalnu slēpošanā. Viņa māsa Ulla tobrīd vēl turpināja karjeru - bija PSRS izlases pirmais numurs, kas Pasaules kausa posmos startēja no pirmās un otrās grupas. Nule kā pilngadību sasniegušajam puisim bija jāsāk izsvērt, ko darīt nākotnē? Laikrakstā Sports viņš uzgāja sludinājumu par jaunu audzēkņu uzņemšanu bobslejā. Jāņa Ķipura un Rolanda Upatnieka kašķis bobsleja saimi bija sadalījis divās nometnēs. Upatniekam līdzi bija aizgājuši Dainis Dukurs, Jānis Vanuška un Aldis Putns, paspārni atrodot Dinamo sistēmā. Uz testiem ieradās 120 gribētāji, no kuriem atlasīja divdesmit, bet mēnesi vēlāk uz treniņnometni devās labāko ducis. Pēc gada no šī divpadsmitnieka bija palikuši tikai divi, bet vēl pēc gada - viens. Rodžers.

Desmit gadi kalnu slēpošanas nobrauciena disciplīnā, ko Lodziņš uzskata par krietni ekstrēmāku nodarbi nekā bobslejs, viņam deva priekšrocības trasē kā pilotam. Vairumam bobslejistu saknes bija vieglatlētikā - ātrums labs, bet ātruma izjūtas nekādas, tāpat kā izpratnes par virāžām. Jau no pirmās vasaras Rodžeram lika saprast, ka būs jāsēžas pie striķiem, un tas viņu apmierināja, jo uz bobsleju viņš bija nācis tikai ar vienu domu - būt par šoferi.

1988. gadā PSRS pirmoreiz aizveda savus sportistus uz pasaules junioru čempionātu, kurā piekto vietu ieguva Sandis Prūsis un krievu stūmējs Stepanovs. Bet gadu vēlāk uz junioru čempionātu Sanktmoricā devās Lodziņš un stūmējs Jānis Ģērmanis. Līdz tam ārpus Padomju Savienības sarkanajām robežām bija būts vien Austrumvācijas sporta bāzēs, bet Rietumu pasaulē šīs bija pirmās sacensības. Varbūt arī tādēļ pirmajā dienā abos braucienos puiši startā aizskrēja par tālu un paņēma uz pleciņa pirmo virāžu. Kā izrādījās nākamajā dienā, tas maksāja zelta medaļas, jo trešajā un ceturtajā braucienā Lodziņam/Ģērmanim konkurentu nebija, kas ļāva no piektās vietas uzlēkt uz otro.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā