Daumants

Sporta Avīze 29.janvāris
 

2.lapa no 11 lapām

KRIEVIJA, DAUMANTS, AMERIKA

Daumants bērnībā ļoti daudz uzturējies dzīvnieku tuvumā, labi ar tiem saticis, un vecākiem šķitis, ka puika dienās varētu kļūt par veterinārārstu. «To, ka viņš nebūs biroja cilvēks, man jau skolotājas teica, kad viņš vēl bija maziņš,» atzīst mamma. Daumants ir Gulbenes novada valsts ģimnāzijas absolvents. Tur savu audzēkni vēl aizvien ļoti labi atceras un skolotāju vidū bobslejs bez konkurences ir sporta veids Nr.1. Sacensību rezultātu pārrunāšana skolotāju istabā ir neatņemams pirmdienas rituāls. Edīte Ķikuste bija Daumanta klases audzinātāja un latviešu valodas un literatūras skolotāju no 7. līdz 9. klasei. Viņa savu audzēkni atceras ļoti labi: «Daumantiņš nebija paraugpuika, bet viņš bija kluss, mierīgs, nosvērts. Kad vajadzēja sabīdīt solus, notīrīt tāfeli vai palīdzēt kaut ko aiznest, Daumants bija tas, kuram varēja palūgt, un viņš neatteicās. Viņam bija ļoti pozitīva attieksme pret cilvēkiem. Man šķiet, viņam mājās bija ieaudzināta cieņa un pietāte pret cilvēkiem. Kad bija jāraksta domraksti par mājām, viņš vienmēr rakstīja, ka labprāt saskalda malku, palīdz vecmāmiņai kādos lauku darbos. Praktisks zēns.»

Ģimenes ieguldījumu Daumanta personībā izceļ arī Aleksandra Birkova, Daumanta angļu valodas skolotāja vidusskolas periodā. «Izdzirdot Daumants Dreiškens, pirmais, kas man nāk prātā, ir uzvārds - Dreiškens. Jo es mācīju arī abas māsas. Tā ir laba, pamatīga ģimene, no kuras nāk viņi visi. Man Daumants palicis prātā kā pieaudzis cilvēks. Viņš neizcēlās ar bērnišķīgu skaļumu, viņam bija pieauguša cilvēka attieksme. Man patīk cilvēki, kas ir klusi, bet blakus viņiem jūt drošības sajūtu. Man šķiet, Daumants skolā bija tāds. Tas, kuram varēja lūgt palīdzību, zinot, ka neatteiks,» stāsta Birkova.

Astotajā klasē Daumants nopietni pievērsās basketbola treniņiem. Skolotājiem viņš ir palicis atmiņā kā basketbolists. Groza bumbas dēļ nereti nācies kavēt mācības, un visiem uzrunātajiem skolotājiem spilgti atmiņā iespiedusies Daumanta attieksme pret skolu un skolotājiem. «Vienmēr, kad viņš kur brauca kā basketbolists, viņš vispirms prasīja, kas ir jāmācās,» atminas Zigrīda Širaka, latviešu valodas un literatūras skolotāja vidusskolas periodā. «Un viņš centās visu izdarīt. Man patika viņa atbildības sajūta - tas man bija galvenais. Garus un tēlainus domrakstus jau nerakstīja.» Līdzīgas atmiņas arī angļu valodas skolotājai Birkovai: «Kad Daumantam bija jāspēlē basketbols, viņš ļoti pieauguša cilvēka manierē prata sarunāt ar skolotājiem, kā visu sakārtot.»

Klases audzinātāja atsevišķas vērtīgas rakstura iezīmes manījusi jau skolas solā. «To, ka viņš olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā nesīs karogu, protams, paredzēt nevarēja, bet viņa mērķtiecība un atbildība skaidri iezīmējās jau skolas laikā,» pārliecinoši teic klases audzinātāja Ķikuste. «Nebija tā, ka viņš starp klases zēniem izceltos ar ko īpašu, taču viņš vienmēr aiz sevis atstāja pozitīvu auru. Viņš bija tas, kurš nekautrējās pasniegt ziedus skolotājai vai izlaidumā samīļot māmiņu,» stāsta klases audzinātāja. «Jau skolas laikā bija redzams, ka viņam varētu būt savs mērķis dzīvē,» mērķtiecību akcentē skolotāja Birkova. «Viņš bija ļoti patstāvīgs. Nelocījās visiem līdz. Tajā laikā domājām, ka viņa lielais mērķis ir basketbolā. Protams, nevarējām iztēloties, ka viņš būs izcils sportists, bet kā labu sava darba darītāju es viņu varēju iedomāties.»

Interesanti, ka sava goda stūrīša skolā izcilajam absolventam nemaz nav. Taču skolotāji Daumantu piesauc ik reizi, kad jāmin kāds iedvesmojošs piemērs. Puišus, it sevišķi sportistus, šādi varot sasniegt, norāda skolotājas. «Tie bērni, kas nodarbojas ar sportu, bieži vien piemin, ka gribētu līdzināties Daumantam. Puišiem viņš ir elks,» stāsta skolotāja Edīte Ķikuste. Līdzīgi novērojumi arī Aleksandrai Birkovai: «Skolā, pasakot vārdu Daumants, puikas atliec plecus. Tas ir labais piemērs.»

Klases audzinātāja atminas, ka Daumanta sekmes skolā bijušas viduvējas. Daudz laika mācīties gan viņam nemaz nevarēja būt, viņa lēš, jo savu tiesu paņēmis basketbols, tāpat bijuši arī pienākumi mājās. Viņai Daumanta un citu lauku puišu panākumi bobslejā šķiet absolūti likumsakarīgi. «Daumants ir lauku puika, mājās viņam lika strādāt. No bērnības. Visus lauku darbus. Saprotiet, lauku darbos, kad esi kaut ko izdarījis, tevi neviens par to neslavē. Nesaka: «Vai kāds tu jaukumiņš, tagad es tev samaksāšu par to, nopirksim konfektes.» Bērns saprot, ka nākamajā dienā viņam būs tas pats jādara - neviens par to apbalvojumus nedos. Dzīve laukos viņam noteikti pavērusi ceļu uz lielo sportu. Viņam piemīt laucinieka sīkstums,» uzskata klases audzinātāja pamatskolas laikā.

Dienu, kurā audzēknis izcīnīja olimpisko medaļu, viņa atceras ļoti spilgti. «Mēs tā turējām īkšķus, tā turējām... Un pēc tam raudājām. Daudzi raudāja...» klusi nosaka pamatskolas klases audzinātāja, slaukot atkal acīs sariesušās asaras. Savukārt angļu valodas skolotājai Birkovai prātā visu laiku kāda aina: «Skatījos apbalvošanas ceremoniju un domāju: Krievija, Daumants, Amerika. Daumants - starp Krieviju un Ameriku. Tas bija ļoti aizkustinoši.»

F64

Turpinājumu lasi nākamajā lapā