Kapteinis. Ar baudu

Sporta Avīze 5.maijs 2017
 

2.lapa no 7 lapām

Fiziķis un huligāns

Pirmajās klasēs Kaspars bijis hiperaktīvākais no visiem. Īsts žiperis, kurš mierā nevarēja nosēdēt ne mirkli. Enerģija plūda pāri visām malām gluži kā Daugava palu laikā. Nedēļa vienmēr sākās ar skolas līniju, un priekšā tika saukti lielākie blēņdari. Arī Kaspars. Kaunināja kā lielāko ziepju taisītāju un draudēja likt ģīmetni pie sienas. Te parāvis meiteni aiz matiem, te no stundām aizbēdzis, norāpjoties no trešā stāva pa notekcauruli.

Mucis, lai nepalaistu garām hokeja mačus. Pēc treniņa devies uz tēta paziņām piederošo bāru, lai redzētu Latvijas izlases spēli pret Franciju. Pretinieku atceroties ļoti labi. Ienāca, nometa hokeja somu aiz letes un iegrima televizorā. Gāja uz mačiem Rīgas Sporta pilī. Ir saglabājušās biļetes, kas tolaik maksāja milzu naudu - 25 latus! Krāja visu pēc kārtas, cerēja laimēt braucienu uz pasaules čempionātu, bet vienmēr palika bešā. Nekas, arī Rīgā atmosfēra bijusi pa pirmo - ielas pilnas cilvēkiem, visur karogi un krekli.

«Kautiņi bija normāla parādība. Gāja vaļā skola pret skolu, latvieši pret krieviem,» atceras Kaspars. «Tas bija Juglā, pēc pirmajām klasēm. Taču - ne vairāk par reizi gadā. Un arī tad tā vairāk bija tāda kā pagrūstīšanās. Kādam uzšāva, pārējie aizbēga. Atnāca trīsdesmit, beigās sakāvās divi, bet pārējie stāvēja un skatījās. Es nebiju agresīvi noskaņots. Jā, gadījās, ka izkāvos, bet vairāk aizstāvēju draugus un klasesbiedrus.»

Viņš priecājas par draudzīgo klasi. Kad lokauta laikā spēlējis Rīgas Dinamo, izdevies apmeklēt salidojumu. Gadoties saskrieties arī rajonā. Reizi gadā cenšas iegriezties skolā un aprunāties ar bijušajiem skolotājiem.

«Līdz devītajai klasei biju labs skolēns, bet pēc tam gan retāk sanāca apmeklēt. Sēdēju un klausījos, man ātri pielēca. Kad jālasa pašam, tad grūtāk, bet paskaidrošana palīdzēja. Matemātika, fizika, ģeogrāfija, vēsture - viss patika!» saka Kaspars. Sēdēt un klausīties varējis dienu no dienas, bet mājasdarbu pildīšana gan pārāk lielu sajūsmu nav izraisījusi. Ja zināja, ka savāks, uzrakstījis iepriekšējā starpbrīdī.

Kaspars Daugaviņš

/

F64

Kāds Greckis? Daugaviņš!

Pirmā iepazīšanās ar slidošanu un hokeju notikusi uz piemājas dīķīša mammas uzraudzībā. Kaimiņos dzīvojis Toms Zeltiņš, kurš trīs reizes kļuvis par Latvijas čempionu, bet pēdējos divus gadus kopā ar Ogres Kurbadu ticis pie sudraba. Abus šķīra divu gadu starpība. Pirmos gadus mācījušies dažādās skolās un spēlējuši dažādās komandās, taču mājās viss laiks pavadīts kopā - vienā komandā. «Citi pretojās, bet parasti mēs divatā spēlējām pret visiem pārējiem. Atradām veidu, kā pārliecināt, ka tieši tā būs vislabāk. Gan hokejā, gan futbolā, gan basketbolā. Kad pretī stājās mazāki, spēlējām līdz desmit vārtiem, pretiniekiem iedodot deviņu punktu handikapu,» atcerējās Zeltiņš.

Tomēr abiem cīņu biedriem gadījušās arī nesaskaņas. «Kad satiekamies, vēl tagad par to smejamies,» saka Toms. «Man varēja būt septiņi, Kasparam - pieci gadi. Viņš sāka kaut ko teikt, izprovocēja. Iebliezu, un ar vienu sitienu arī viss beidzās. Turpat laukumā bija arī viņa brālis, un viņš tikai noteica: «Pats biji vainīgs. Ko tu brauc ar muti?» Autoritātes Kasparam nudien nebija - vienmēr bija gatavs pastāvēt par sevi. Vienalga, kurš stājās pretī. Ja vajadzēja, kāvās ar trīs gadus vecākiem. Zināja, ka dabūs pa galvu, bet tāpat līda. Bet beigās viņš ar vārdiem iebiedēja tā, ka neviens pat negribēja iet tuvumā.»

Iespējams, vienīgā reize, kad Kaspars vienaudžu vidū nebija pats skaļākais, bija pirmā nedēļa hokeja treniņos. Vajadzējis iejusties. «Mums bija kādi desmit gadi,» stāsta aizsargs Krišs Grundmanis, kurš kopā ar Daugaviņu spēlēja arī Krievijā un Kanādā, bet tagad pārstāv Kurbadu. «Skatos, treniņā parādījies jauns čalītis, kurš tā dīvaini slido. Izrādījās, ka Kaspars bija slidojis tikai uz sava dīķa, kamēr mēs - jau piešāvušies.»

Abu starpā uzreiz izveidojušās labas attiecības - dažu dienu laikā kļuvuši par labākajiem draugiem. Un jau pēc divām nedēļām Grundmanis braucis ciemos, lai spēlētu uz izslavētā dīķa. Jau tad ievērojis drauga talantu. Daugaviņam bija nepieciešams tikai viens gads, lai kļūtu par komandas labāko uzbrucēju. Viņš nebija tas, kurš trenējās visvairāk, taču, kad vajadzēja, atdeva visus spēkus. Par to nevienam nekad nevarēja būt pārmetumu. Kaspars bija īsts kapātājs.

«Atmiņā iespiedies gadījums, kad bija 12 vai 13 gadi,» stāsta Kurbada uzbrucējs Gatis Gricinskis, ar kuru Daugaviņš ilgāku laiku veidoja vienu maiņu. «Bija intervija, un viņam prasīja, vai tad, kad izaugs liels, viņš gribētu spēlēt NHL, būt kā Veins Greckis! Kaspars atbildēja: «Jā, gribu NHL, bet es būšu Kaspars Daugaviņš.» Viņš vienmēr gribējis būt pats!»

Turpinājumu lasi nākamajā lapā