Porziņģis. Riktīgs kniebējs

Sporta Avīze 25.apr
 
Kristaps Porziņģis / Romāns Kokšarovs, F64
Tagad Kristaps Porziņģis ir teju kulta figūra ne tikai Latvijā, bet arī Ņujorkā, taču 2015. gada aprīlī, kad pie liepājnieka viesojāmies viņa tā brīža darbavietā Seviljā – tas vēl bija tikai talantīgs padsmitnieks ar lieliem sapņiem. Gaidot Kristapa debiju Latvijas izlasē, varam atcerēties, ko viņš par sevi stāstīja toreiz, pirms diviem gadiem – vēl nenojaušot, kādu kūleni jau tuvāko mēnešu laikā apmetīs viņa dzīve...

Kristapu Porziņģi pirmoreiz intervēju pirms diviem gadiem, kad tobrīd 17 gadus vecais Latvijā nevienam praktiski nezināmais liepājnieks Seviljas komandas rindās bija aizvadījis savas pirmās minūtes respektablajā Spānijas ACB līgā. Telefona numuru piespēlēja viņa brālis Jānis, tad pats vēl profesionāls basketbolists. “Pagaidām nav spēlētājs un vēl kādu laiku nebūs, bet potenicāls ir milzīgs. Dienās viņš būs riktīgs kniebējs!” toreiz paredzēja Jānis. Tagad viņš ir jaunākā brāļa menedžeris. Un nākammēnes Ņujorkā Kristaps kļūs par NBA draftā visaugstāk jebkad izraudzīto latvieti.

Ar nolaupītu Nokia kabatā

No iepriekšējās viesošanās reizes Seviljā - pirms astoņiem gadiem savas Eiropas čempionāta grupas spēles te aizvadīja Kārļa Muižnieka vadītā Latvijas valstsvienība - atmiņā palicis galvenokārt lielais karstums, taču šoreiz Andalūzijas galvaspilsēta (kas oficiāli atzīta par vienu no karstākajiem Eiropas punktiem) mūs sagaida ar knapiem 20 grādiem pēc Celsija. Skaidrs, aprīļa vidus, uz pelēki-lietain-drēgnās Latvijas fona tā vienalga ir kā paradīze zemes virsū, tomēr... “Vēl pirms divām dienām bija +35,” sāli brūcē ieber Kristaps, kad vakarā pēc treniņa, atsaucoties ielūgumam kopīgi pavakariņot, ar fotogrāfu esam ierāpušies viņa īrētā Ford Focus sēdekļos. Izrādās, pie stūres tādam iespējams piesēsties arī tad, ja tavs augums ir 2,16... “Tiesības gan man ir tikai uz automātu, pagājušajā vasarā nokārtoju. Eksāmens bija pēdējā dienā pirms došanās uz Spāniju - iedomājies, kas par spiedienu!? Turklāt vēl mašīnā, kur man ceļgali aiz ausīm. Paldies instruktoram, kas bija saprotošs... Līdz tam uz treniņiem braukāju ar autobusu, kas cilvēku intereses dēļ nereti bija vesels piedzīvojums, gāju ar kājām, vai reizēm kāds komandas biedrs pa ceļam paķēra, ” pamanījis mūsu izbrīnu, autostāstu papildina Kristaps.

Seviljā šis viņam ir jau piektais gads. “Bija vasara, kad man palika 15 gadu. Mamma pateica, ka Liepājā droši vien tāpat nepalikšu, un jāizvēlas, ko tālāk. Bija piedāvājums no Itālijas, taču nometnē pie Mazura salauzu roku. Kad apārstējos, bija atlikuši divi virzieni - vai nu Rīga, vai Sevilja,” 2010. gada vasaru atceras basketbolists. Sākumā bijis ļoti skeptisks. “Spāņi piedāvāja līgumu uz trim gadiem kluba jauniešu sistēmā. Atbraucu vasaras sākumā atrādīties, un man te viss riebās. Atceros - kad izrādīja kojas, kurās jauniešiem jāguļ, nodomāju: es taču te nekad nedzīvošu! Savas mājas es nemainīšu pret ko šādu, nekad! Mani vadāja, vēl kaut ko rādīja, taču biju galīgi neieinteresēts - no sērijas: jā, jā, labi, labi... Taču kaut kā tā vasara gāja uz priekšu, pirmās emocijas pierima, aprunājos ar ģimeni - ar brāļiem, ar mammu, tēti -, un sapratām, ka tā tomēr ir laba iespēja. Braukt, trenēties, iemācīties spāņu valodu. Vasaras beigās jau biju mainījis savas domas un lēmums, ko pieņēmu pats - tomēr braukt.”

15 gados vienam, uz svešu valsti - izaicinājums? “Tas nešķita nekas traks. Bija pārliecība, ka varu par sevi pastāvēt. Sākums bija bišķiņ grūts, jo nemācēju spāņu valodu, savukārt šeit reti kurš runā angliski. Taču līdz ar valodu savās sliedēs nostājās arī viss pārējais.” Tagad spāņu valodu Porziņģis pārvalda pārliecinoši. CB Seville preses vīrs Načo te uzslavē latvieti - viņam esot pat nevis tikai perfekta spāņu valoda, bet perfekta Seviljai raksturīgā izloksne! “Mācījos sešus mēnešus. Sākumā komandas biedri ģērbtuvē labi ierēca par manu izrunu, bet kaut kā ielauzījos,” smaida Kristaps.

Kristaps Porziņģis

/

Romāns Kokšarovs, F64

Trakāk gājis ar veselību. Galīgi neizdevās sadzīvot ar piedāvāto ēdienu, piemeklējusi anēmija jeb mazasinība. “Visu laiku nāca miegs, spēka nebija vispār. Nevarēju laukumam pārskriet... Gadījās, kad miegā nogulēju no 11 vakarā līdz vieniem dienā,” atceroties galvu nogroza spēlētājs. “Vienreiz pamanījos nogulēt gan spāņu valodu, gan rīta treniņu. Ārprāts! Ķēru mantas, skrēju uz zāli, bet jau pa ceļam sapratu, ka nu ir auzas. Un sacerēju stāstu par to, ka mani uz ielas aplaupīja - atņēma mobilo telefonu... Visi satraucās, žēloja - ak, tu nabadziņš, labi, ka viss vēl tā beidzās, bet es tajā brīdī sapratu - bļāviens, tas telefons taču ir man kabatā! Nācās turpināt - kā dzinos pakaļ, kā gandrīz noķēru, bet ļaundaris nometa telefonu un pats aizmuka... Galvenais, ka telefons jau nekāds - veca Nokia,” nu jau caur smiekliem var atcerēties Kristaps. Veselību ārsti vēlāk saveduši kārtībā veikli, ar pāris kārtīgām vitamīnu kūrēm.

Pēc vieglām vakariņām Kristapa un visas komandas iecienīto (netālu pie cita galdiņa romantiskā divvientulībā kādas izskatīgas blondīnes simpātijas tovakar cenšas iekarot čehu centrs Balvins...) spāņu restorāniņu Zarandaja atstājam īsi pirms pusnakts. Pretējā krodziņa iesilušie apmeklētāji steidz klāt latvietim, lai kopīgi nofotografētos, un Kristaps arī ļaujas. Nekur nav jāsteidzas, jo nākamā ir pirmsspēles diena. Rīts brīvs.

Tikšanos gan vienalga norunājam kluba arēnā (tajā pašā Palacio de Deportes San Pablo, kur Latvija pirms astoņām vasarām dabūja trūkties no Portugāles...), jo spēlētājam paredzēta procedūra pie fizioterapeita - pirms pāris dienām pamežģītajai potītei. Nekas ārkārtējs, taču jauno basketbolistu veselība un fiziskā sagatavotība uz pēdējo gadu smago savainojumu fona ir jautājums, kas jāuzdod arī 19 gadus vecajam Porziņģim. Mūsdienu basketbolā nav palicis daudz tādu, kas ikdienā spēlējot neizmanto kādus elkoņu vai ceļgalu sargus, bet Kristaps ir viens no tādiem. “Daudziem jau tas tā, vienkārši stiliņš... Pērn uz dažām spēlēm pamēģināju ceļgalu sargus, bet sapratu, ka tas nav man. Varbūt mazliet pasargā, kad krīti, bet man uz ceļgaliem krist praktiski nesanāk. Ja krītu, tad pārsvarā uz dibena...” secinājis 216 cm garais uzbrucējs.

Arī ķibeles, kas būtu saistītas ar augšanas procesu, gājušas ar līkumu. “Par laimi, augumā esmu stiepies diezgan vienmērīgi, bez milzu lēcieniem. Kaut kas kādreiz ir pasāpējis, taču kopumā - būtu grēks sūdzēties. Man paveicies ar elastīgām locītavām. Teiksim, šajā pašā reizē - reāli jau to potīti izmežģīju diezgan smagi. Tajā brīdī - tā sāpēja! Taču noņēmu teipu, sapresēju klāt ledu, un beigās piepampa tikai bišķiņ. Jau nākamajā dienā varēju trenēties.”

Turpinājumu lasi nākamajā lapā