Saša Kerčs un viņa pauze

Sporta Avīze 18.apr
 
Aleksandrs Kerčs / Andrejs Terentjevs, F64
Latvijas hokeja izlasē bijis daudz spilgtu spēlētāju. Vārtos Artūrs Irbe, aizsardzībā Kārlis Skrastiņš, Rodrigo Laviņš, Andrejs Maticins, bet, kad iedomājos par uzbrukumu, viens no pirmajiem, kurš nāk prātā, ir Aleksandrs Kerčs. Ļoti tehnisks uzbrucējs, kurš ar savām māņu kustībām un pauzēm izmisumā dzimis čehus, zviedrus, krievus kanādiešus. Un reizēm pat Latvijas fanus.

15 ripas A grupā

Kerčs ir otrais labākais punktu guvējs Latvijas izlases vēsturē - 134 punkti (59 vārti + 75 piespēles), kas savākts 155 mačos. Visiem priekšā Leonīds Tambijevs - 150 punkti (66+84), taču 208 spēlēs. Taču bija laiks, kad vecā Rīgas Dinamo treneris Vladimirs Jurzinovs draudēja, ka vairs neņemšot Kerču pat PSRS otrajā izlasē. Viņš spēlē nemaz nedomājot par vārtiem, viņš vārtus neredzot! Pirmajā acu skatā Kerča spēles maniere tiešām bija tāda, it kā viņi pretinieku vārti kā tādi nemaz neinteresētu, ka viņš pārtur ripu, taču - tas ir mānīgs iespaids. Citādi Saša nebūtu starp mūsu līderiem A grupā. 15 un vairāk vārtus tur guvuši tikai seši mūsu izlases spēlētāji - Aleksandrs Semjonovs (17), Lauris Dārziņš (16), Sergejs Žoltoks, Leonīds Tambijevs, Mārtiņš Cipulis un Aleksandrs Kerčs (15). Ja jums ir iespēja noskatīties 1997. gada pasaules čempionāta spēli ar Kanādu - tur Saša redzams visā savā krāšņumā. 3:3 neizšķirtā, kur bijām vadībā ar 3:1, divas ripas Šona Burka vārtos iemānīja tieši viņš.

“1997. gada čempionāts man joprojām ir atmiņā, varbūt tāpēc, ka pirmais A grupā, labi atceros arī savus trīs vārtus", stāsta Aleksandrs Kerčs. “Atceros, kā iemetu slovākiem un abas ripas Kanādai. Pārējās divpadsmit ripas gan nav palikušas atmiņā... Nē, atminos arī kā 2001. gada čempionātā pret Ameriku - ar Fanduļu izgājām divatā pret vārtsargu. Kā atdevu piespēli Beļavskim, kad viņš Cīrihē, gandrīz desmit sekundes uz vietas stāvot, čakarēja amerikāņu vārtsargu Tomasu? Nē, tas moments man no atmiņas izgaisis. Būs jāpaskatās video... Bet 1997. gadā mums bija ļoti laba komanda. Ja Irbe būtu varējis ierasties uz čempionāta sākumu, mēs gāztu kalnus. Viss būtu pavisam citādi. Un mēs būtu augstāk par 7. vietu. Līdz Artūra atbraukšanai mums nebija pārliecības par vārtiem. Arča mums radīja psiholoģisku komfortu, ar viņu vārtos komanda allaž spēlēja drošāk un pārliecinošāk. Tajā čempionātā mēs salaidām tik daudz smieklīgus vārtus, un daudzi no tiem bija uz vārtsargu sirdsapziņas...”

Pirms 18 gadiem Latvijā bija maz cilvēku, kas ticēja, ka varam labi nospēlēt, arī izlases konsultants Jurzinovs vairāk runāja par vietas saglabāšanu A grupā un nevis par iespējamajiem varoņdarbiem. “Tas bija mūsu pirmais čempionāts tajā sabiedrībā. Pirmo soli vienmēr grūti izdarīt - jo tas ir nezināmais. Jebkuram cilvēkam. Ne tikai hokejā vien. Kas gan tolaik pasaules hokejā bija Latvija? Būtībā nekas. Jā, bijām izmalušies pa C un B grupām, un tolaik A grupā spēlēja tikai 12 izlases. Mūs neviens nopietni neņēma. Loģiski, ka uz Somiju braucām ar bažām. Bet re, kā iznācis - esam A grupā 19 gadus! Pret Kanādu bijām priekšā ar 3:1, Haris vēl neiemeta savu golu... Kādas mēs tad metām ripas pretinieku vārtos! Piekto ripu slovākiem iemetu, kad man nemaz nevajadzēja būt laukumā. Vai nu par sliktu spēli vai citādi, bet Leonīds Beresņevs mani bija atsēdinājis rezervē, taču tajā momentā uz soliņa radās kaut kāds apjukums. Biju dažas maiņas izlaidis, un man nemaz nebija jādodas laukumā, taču, kamēr visi kaut ko runāja, es pēc savas iniciatīvas izlēcu laukumā, trāpījos kopā ar Žoltoku, iemetu ripu.. Nu jau turpināju spēlēt līdz mača beigām. Vai biju apvainojies uz Beresņevu? Tāds ir hokejs. Visi spēlētāji ir dusmīgi, ja viņiem neļauj spēlēt.”

Kā vēlāk izrādījās, Kerča gūtie bija tā sauktie uzvaras vārti. Uzvarot slovākus, Latvijai iznāca 7. vieta un 550 000 Šveices franku no Starptautiskās federācijas. Ja zaudētu - būtu devītie ar 175 000 franku. Tātad Kerča gols iznāk 375 000 franku vērts!

Turpinājumu lasi nākamajā lapā